Bet gulētejot es allaž runāju ar tumšo zvaigzni savā sirdī un kā ar arfu spēlēju melodijas tās staros. Lēni top dziesma par visiem, kas to ir nesuši un nes sevī, slepeni vai atklāti. Mūsu vadzvaigzne. Tavi stari mūs vieno un nekad mēs neesam vieni, agri vai vēlu satiekot kādu, kurš ar Tavu vizmu kā vainagu matos nāk mums pretī. Un ceļi satiekas. Debesīs Tevis nav, un tomēr - Tu esi visapkārt. Naktīs koku lapās, dienās strautu šalkoņā, novakarēs vēja dziestošajās elsās un rītos zemes dunoņā dzirdu melodijas, kas ik nakti aizved mani miegā. Jūtu - kāds tuvojas manam ceļam, un viņa pierē viz tas, kā nav plašajās debesīs, pat, ja tūkstoš gudro tās izskatītu no malas līdz malai tūkstoš nakšu garumā.
Vakar gulēju zālē. Tā viļņoja bezvējā. Un saullēkts pienāca ļoti skaists.