Tik daudz sapņoju nesenākajās dienās, ka nosapņoju - šis ir laiks, kad man sapņos izaust savu nākamību. Tāpēc sapņoju par rozā saulrietu debesīm un saules zeltu violetās smilgās, sapņoju par suni un zirgu, sapņoju tuvus un vienkāršus, sapņoju tālus un mežonīgus sapņus. Jūtu katru pavedienu savās rokās, lieku tos vienu pie otra, lieku tos krustām un pāri, izaužot audeklu no vīgriezēm, krēpēm, upes smiltīm, uzticīga drauga balss, sen ilgota pieskāriena, purva miglas rudens rītā, spārnu vēdām, prieka viļņa pēc nodziedātas dziesmas un pirmajām salnām pamestu namu gaiteņos, kuros ap stūri teju nemanāmi aizslīd kāds melnā mētelī un zilu zvaigzni pierē. Tā es izaužu sevi. |