Ejot uz tramvaju, redzēju rajona večiņas sēžam piesaulē uz soliņa pie mājas un sirsnīgi, skaļi velkam krievu romances par laikiem, kad viņas tāpat sēdēja piesaulē uz soliņa un trieca par šo un to, bet puiši uz viņām vēl atskatījās. Tad, kā gadījās, kā nē, es jau biju laukos, runāju ar Gauju un nakts zilām spārēm, ēdu mellenes un meža zemenes sēžot pie ceriem un gribot izvīties kā odzei zem priežu saknēm. Tad zināju, ka būs uguns un būs ugunsrituāls, un tā arī bija. Uguns tika saukta, ugunij tika ziedots, uguns deva, un katrs pats varēja kļūt par uguns koku no Zemes sirds līdz pat tai, kas debesīs. Bet pirms tam, kad vācu uguns gultai ziedus pļavā, saulrieta stari gulās katras smilgas skariņās un visa pļava, visas margrietas, dedestiņas, vanagzirņi, madaras, ugunspuķes, staroja zeltainsārtā mirdzumā un es jutos kā savā nākotnē, kurā pēc mirkļa no zālēm iznāca bērs zirgs un es to vedu mājup. Tumša nakte, zaļa zāle... Jā, pēc mirkļa jau saule bija prom, cilvēki aplī ap miegā aizejošu uguni sauca nakti un grieze grieza, grieza, grieza līdz pat zaļganzilibaltai rītausmai.
Saulrieta laikā pār pļavu gāja sniegbalts kaķis un aizskrēja meža virzienā. Atceros teiksmas par laumām, kas kā balti kaķi nāk no meža lūkoties uz cilvēkiem.
***
Un man ļoti patīk zīlēt. Patīk tā elektriskā sajūta pirkstgalos, patīk transā aizslīdošais prāts un vārdi, kas paši nāk, stāstot to, ko es nezinu, bet jūtu.