Neilgu laiku (kas varbūt vilkās mūžību, varbūt - ātrāk, nekā čūska spēj samirkšķināt plakstiņus) manas liesmas bija kļuvušas blāvākas un vēsākas. Ogles krūtīs - tās kūrās pamatīgi, bet ne jau tās piešķiļ uguni rokām. Tagad tas ir beidzies - varbūt uz mūžību, varbūt uz... ;) Vēlmes piepildās viena pēc otras, gan sīkas un jaunas, gan lielas un senas, pazemes, zemes un debesu koki atkal ir savijuši savas saknes un galotnes, neiztrūkst arī veselīgas devas iznīcības, un, kad kāds no dieviem jūtas laimīgs, laimīgi ir visi ap viņu. Es esmu viss, ko es vēroju. Es esmu sasodīti skaists. ;D |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
On 13. Aprīlis 2010, 14:33, antireality commented: jebkurš laika posms, kad tas ir noslēdzies, atmiņā paliek tikai kā mirklis, lai arī cik tas būtu bijis piesātināts. On 13. Aprīlis 2010, 15:35, antireality replied: tas tikai pierāda to, ka prāts ir spējīgs modificēt laika uztveri. un mūžību mums traucē uztvert tikai dzīvošana miesā. |