Vincents man pastāstīja ļoti skumju stāstu par sevi. Namā, kur viņš dzīvoja, kad dzīvoja, bija istaba, kurā nevienam citam viņš neļāva ienākt. Tajā viņš glabāja visas savas grāmatas, personīgās lietas, vēstules, bija arī ar sarkanu audumu apvilkts atzveltnes krēsls. Bez Vincenta istabā drīkstēja ienākt tikai viena dzīva būtne - viņa kaķis, runcis, kas visādi citādi bija viltīgs un izmanīgs radījums, bet savam saimniekam uzticīgs līdz galam, un katru reizi, kad Vincents bija kur izgājis, kaķis viņu sagaidīja, gulēdams sarkanajā krēslā.
Pēdējā naktī, kā Vincents man sacīja, viņš aizlēdza istabas durvis, pirms izgāja no sava nama, un kaķis laikam palika tur. Tagad Vincents ir pārliecināts, ka, ja mēs tur aizietu un istaba joprojām būtu aizslēgta, tad viņš man parādītu, kur atrast atslēgu, un mēs atrastu viņa kaķi - joprojām krēslā, joprojām gaidot saimnieku pārnākam, aizmigušu mūžīgā miegā.
Kad Vincents par to runāja, es raudāju un jutos tik bezspēcīga, jo viņš, kas vienmēr bija šķitis tik pašpārliecināts un nekaunīgs, pēkšņi bija kļuvis ievainojams un cilvēcīgs. Nabaga, nabaga kaķis, es tik ļoti gribētu viņu sasildīt...
Pēdējā naktī, kā Vincents man sacīja, viņš aizlēdza istabas durvis, pirms izgāja no sava nama, un kaķis laikam palika tur. Tagad Vincents ir pārliecināts, ka, ja mēs tur aizietu un istaba joprojām būtu aizslēgta, tad viņš man parādītu, kur atrast atslēgu, un mēs atrastu viņa kaķi - joprojām krēslā, joprojām gaidot saimnieku pārnākam, aizmigušu mūžīgā miegā.
Kad Vincents par to runāja, es raudāju un jutos tik bezspēcīga, jo viņš, kas vienmēr bija šķitis tik pašpārliecināts un nekaunīgs, pēkšņi bija kļuvis ievainojams un cilvēcīgs. Nabaga, nabaga kaķis, es tik ļoti gribētu viņu sasildīt...
Un es joprojām nezinu, kas ir Vincents.