Vilcene, tava āda ir balts kauls un mēnessgaisma. Vilcene, tavas acis ir saulriets un malduguns. Vilcene, tu ej jaunavas grācijā, plēsēja piesardzībā, tu esi sarkanā liesmojošs mežrožu biezoknis, tu esi asinis.
Un mēs ejam tās kopā. Solis pēc soļa, ceļš pēc ceļa, asinszīmes vēja jostās, noliecas viršu galvas mūsu pēdās, iegrimst sūnas un paceļas - nekas nav bijis.
Es tavās lūpās redzu slepkavību.
Es tavās lūpās redzu mīlestību.
Vasarā tu mācīsi saviem bērniem pret Mēnesi skriet, pret ziemu. Ziemā tu būsi balts kauls un mēnessgaisma, un vējš vīs jostas ap tavu sniegā kalstošo pieri, un vējš tajā kauks.
Vilcene, es zinu, tu mani vēro, tu esi gājusi pirms manis. Noliecas viršu galvas, iegrimst sūnas un paceļas - tu biji te, mana mīļotā, mana meita, mana māte. Mana nāve.
Un mēs ejam tās kopā. Solis pēc soļa, ceļš pēc ceļa, asinszīmes vēja jostās, noliecas viršu galvas mūsu pēdās, iegrimst sūnas un paceļas - nekas nav bijis.
Es tavās lūpās redzu slepkavību.
Es tavās lūpās redzu mīlestību.
Vasarā tu mācīsi saviem bērniem pret Mēnesi skriet, pret ziemu. Ziemā tu būsi balts kauls un mēnessgaisma, un vējš vīs jostas ap tavu sniegā kalstošo pieri, un vējš tajā kauks.
Vilcene, es zinu, tu mani vēro, tu esi gājusi pirms manis. Noliecas viršu galvas, iegrimst sūnas un paceļas - tu biji te, mana mīļotā, mana meita, mana māte. Mana nāve.