Nav tāda klusuma, kurā es varētu no tās noslēpties, nav tādas vietas, kur mani nespētu atrast Balss... Es varu par to aizmirst uz ilgāku laiku, es varu to nedzirdēt, bet agri vai vēlu pienāk mirklis, kad tā mani sauc, un šādos mirkļos es aizdegos, un šādos mirkļos mans prāts un emocijas sašķeļas, grūst kā zeme zemestrīces laikā. Balss runā, Balss stāsta, tās avots ir manī, tās avots ir citā pasaulē. Tā ir zema, tā ir melna, tai ir ātri, asi spārni, tā ir pārņemoša. Tā atnāk un paņem. Un es ļaujos. Man nav citas izvēles un tas ir vienīgais, ko tobrīd vēlos. Pirkstgalos liesmas, pirkstgalos liesmas, pirkstgalos liesmas un dzirksteles starp lūpām, un kāpjošs vulkāns krūtīs...
Patiesībā, es nezinu, kas ir šī sajūta un kāpēc tā rodas. Tā vienkārši uzliesmo, kad pienāk laiks. Balss mani sauc. Viena vienīga, skaidra, dzīva kā okeāns. Lai ieskatītos tās nesēja acīs, jānokāpj dzelmē, dziļi visu pieņemošā un visu atņemošā dzelmē.
Šādos mirkļos tas ir vienīgais, ko vēlos.