(Vārdu un cilvēku par daudz.)
Ej, dod savas acis mežam,
lai tas skatās caur tevi
melni, asiņaini zaļš.
Ej, dod savas rokas mežam,
lai tas sevi skar
caur pēkšņi nomodā cēlušos miesu.
Ej, dod savas kājas mežam,
lai tas skrien cilvēka soļus
vien mežgariem zināmos ceļos.
Ej, dod savas lūpas mežam,
lai tas izdzied savu vārdu,
savu seni tumšo, neizteicamo vārdu.
Ej, dod sevi mežam. Esi mežs.
(Šodien jāiet mežā pie slīpajām acīm un augstajām ēnām. Šodien jādod tām savas acis un jāskatās, jāskatās, jāskatās.)