Elpo lēni. Klusē.
Šādiem stāstiem nav sākuma.
Ja centies atcerēties, kā gan viss ir sācies, tad kā caur miglu nojaut, ka reiz jau kas līdzīgs ir pieredzēts, tomēr laiks ir izdzēsis iespaidus, tie liekas blāvi. Pēc tam ir bijis miers. Tu vairs neatceries, cik ilgs.
Tad notiek kas mierā negaidīts un šķietami nevainīgs. Kāds ar vēsu, šauru plaukstu nedroši noglāsta tavu vaigu. Tumsā. Tu nojaut, ka līdzās kāds stāv, sajūti ķermeņa apveidu sev priekšā - viņš ir par tevi garāks. Bet, kad ieslēdz gaismu - neviena nav un bijis nav.
Vēl mirklis miera.
Tad sajūti - ieslēdzot gaismu, viņš neaizgāja. Tuvu līdzās. Lai kur arī tu ietu, viņš seko. Istabas stūrī, krēslā, vēl soli tuvāk, uz gultas malas. Vēro, elpo lēni, klusē. Intensīva, elektriska klātbūtne. Tā nav nepatīkama, bet tu gribētu lai tās nebūtu.
Īsa saruna - kas tu esi?
Es esmu vientuļš.
Viss, vairs ne vārda. Elpo lēni, klusē, seko.
Tikmēr tu domā. Atceries, ka dažas dienas pirms glāsta tev reiba galva - pat īsti nepārstājot, arvien stiprāk. Tad tu pamanīji, ka nejūti zemi zem kājām. Nē, pēdas ir jūtīgas, plaukstas arī - tikai pamats ir pazudis, lai arī to redzi.
Pamazām krāsas kļūst spilgtākas un skaņas - skaļākas. Drīz tu vēlēsies paslēpties tumsā un aizspiest ausis, bet pagaidām - elpo lēni. Klusē.
Kādā brīdī tu aizvērsi acis, lai uz brīdi sevi atpūtinātu no spilgto krāsu ņirboņas, tomēr neatradīsi vairs tajā mierinājumu, jo nu krāsas zibsnīs un šaudīsies arī tavā prātā. Kad acis no jauna atvērsi, secināsi, ka ņirb arī visi raksti, ko redzi ap sevi. Labāk skaties uz sienām, uz gludām virsmām, labāk izslēdz gaismu, tad visi raksti saplūst neizdalāmā masā.
Paies pavisam mazliet laika. Dažas stundas. Viņš joprojām ir tur. Brīžiem ir izgājis no telpas, aizslīdējis ēnās, bet pilnībā nepazūd. Jau vairākas reizes tava roka pati no sevis ir pacēlusies, kustējusies augšup-lejup . Tu skaties uz to kā uz svešu. Viņš gribētu paņemt pildspalvu un rakstīt, tu negribi. Labāk nepiesaisties, klusē. Galva reibst. Runā ar citiem, būs vieglāk.
Netīkama trīsoņa zem sirds, tomēr tu nebaidies. Ar acs kaktiņu vēro viņa kustības sev tieši aiz muguras. Ej prom, vai vismaz neliec man sevi redzēt.
Tad pamani - jau kādu brīdi esi klausījusies balsīs, kuru nav. Dīvainas skaņas, nedabiski trokšņi, slāpētas sarunas. Arī tavas domas, liekas, skan skaļāk. Stāsti sev, ka neviens tās nedzird. Dziedāšana aiz sienas un ūdens bez mitas plūst. Atceries, ka tur neviena nav. Tirpoņa pirkstos. Elpo lēnāk, būs mierīgāk.
Jau ir sākusies nakts. Tu centies iemigt. Viņa tur vairs nav, viņš neatgriezīsies arī no rīta. Ņirbošas domas, ļoti dīvainas. Savādi, greizi tēli. Tu laikam sevī kādu spoguli nejauši sasiti, kad pazuda zeme zem kājām. Liekas, ka gulta šūpojas, bet arī to nesajūti īsti labi. Ārā rej suns, tomēr tu dzirdi tikai daudzbalsīgu sieviešu kaucienu. Kad atcerēsies, ka tas ir suns, tas pāries.
Rītam nākot, sapratīsi, ka neesi gulējusi. Nedaudz murgainas snaudas, bet tā neskaitās. Tagad jāatpūšas. Elpo lēni, klusē. Drīz atkal būs miers, iespaidi gaisīs, stāsts nekad nebūs sācies.
Bet tikmēr pastāsti man vēlreiz - kā tu jūties? Un vēlreiz. Sarunas remdē, pat, ja tavs sarunubiedrs esi tu pati.
Joprojām ņirb, bet tagad jau tikai bezmiega dēļ.
Tu nesaproti laiku. Īsais šķiet ilgs, ilgais - īss.
Un cilvēki nav īsti. Liekas puscaurspīdīgi, klāt neesoši.
Tu mazliet nesaproti viņu balsis un izteiktos vārdus. Tas nekas. Tu māki izlikties, ka viss ir kārtībā. Neviens to pat nepamanīs, tikai tie, kam atzīsies.
Ja centies atcerēties, kā gan viss ir sācies, tad kā caur miglu nojaut, ka reiz jau kas līdzīgs ir pieredzēts, tomēr laiks ir izdzēsis iespaidus, tie liekas blāvi. Pēc tam ir bijis miers. Tu vairs neatceries, cik ilgs.
Tad notiek kas mierā negaidīts un šķietami nevainīgs. Kāds ar vēsu, šauru plaukstu nedroši noglāsta tavu vaigu. Tumsā. Tu nojaut, ka līdzās kāds stāv, sajūti ķermeņa apveidu sev priekšā - viņš ir par tevi garāks. Bet, kad ieslēdz gaismu - neviena nav un bijis nav.
Vēl mirklis miera.
Tad sajūti - ieslēdzot gaismu, viņš neaizgāja. Tuvu līdzās. Lai kur arī tu ietu, viņš seko. Istabas stūrī, krēslā, vēl soli tuvāk, uz gultas malas. Vēro, elpo lēni, klusē. Intensīva, elektriska klātbūtne. Tā nav nepatīkama, bet tu gribētu lai tās nebūtu.
Īsa saruna - kas tu esi?
Es esmu vientuļš.
Viss, vairs ne vārda. Elpo lēni, klusē, seko.
Tikmēr tu domā. Atceries, ka dažas dienas pirms glāsta tev reiba galva - pat īsti nepārstājot, arvien stiprāk. Tad tu pamanīji, ka nejūti zemi zem kājām. Nē, pēdas ir jūtīgas, plaukstas arī - tikai pamats ir pazudis, lai arī to redzi.
Pamazām krāsas kļūst spilgtākas un skaņas - skaļākas. Drīz tu vēlēsies paslēpties tumsā un aizspiest ausis, bet pagaidām - elpo lēni. Klusē.
Kādā brīdī tu aizvērsi acis, lai uz brīdi sevi atpūtinātu no spilgto krāsu ņirboņas, tomēr neatradīsi vairs tajā mierinājumu, jo nu krāsas zibsnīs un šaudīsies arī tavā prātā. Kad acis no jauna atvērsi, secināsi, ka ņirb arī visi raksti, ko redzi ap sevi. Labāk skaties uz sienām, uz gludām virsmām, labāk izslēdz gaismu, tad visi raksti saplūst neizdalāmā masā.
Paies pavisam mazliet laika. Dažas stundas. Viņš joprojām ir tur. Brīžiem ir izgājis no telpas, aizslīdējis ēnās, bet pilnībā nepazūd. Jau vairākas reizes tava roka pati no sevis ir pacēlusies, kustējusies augšup-lejup . Tu skaties uz to kā uz svešu. Viņš gribētu paņemt pildspalvu un rakstīt, tu negribi. Labāk nepiesaisties, klusē. Galva reibst. Runā ar citiem, būs vieglāk.
Netīkama trīsoņa zem sirds, tomēr tu nebaidies. Ar acs kaktiņu vēro viņa kustības sev tieši aiz muguras. Ej prom, vai vismaz neliec man sevi redzēt.
Tad pamani - jau kādu brīdi esi klausījusies balsīs, kuru nav. Dīvainas skaņas, nedabiski trokšņi, slāpētas sarunas. Arī tavas domas, liekas, skan skaļāk. Stāsti sev, ka neviens tās nedzird. Dziedāšana aiz sienas un ūdens bez mitas plūst. Atceries, ka tur neviena nav. Tirpoņa pirkstos. Elpo lēnāk, būs mierīgāk.
Jau ir sākusies nakts. Tu centies iemigt. Viņa tur vairs nav, viņš neatgriezīsies arī no rīta. Ņirbošas domas, ļoti dīvainas. Savādi, greizi tēli. Tu laikam sevī kādu spoguli nejauši sasiti, kad pazuda zeme zem kājām. Liekas, ka gulta šūpojas, bet arī to nesajūti īsti labi. Ārā rej suns, tomēr tu dzirdi tikai daudzbalsīgu sieviešu kaucienu. Kad atcerēsies, ka tas ir suns, tas pāries.
Rītam nākot, sapratīsi, ka neesi gulējusi. Nedaudz murgainas snaudas, bet tā neskaitās. Tagad jāatpūšas. Elpo lēni, klusē. Drīz atkal būs miers, iespaidi gaisīs, stāsts nekad nebūs sācies.
Bet tikmēr pastāsti man vēlreiz - kā tu jūties? Un vēlreiz. Sarunas remdē, pat, ja tavs sarunubiedrs esi tu pati.
Joprojām ņirb, bet tagad jau tikai bezmiega dēļ.
Tu nesaproti laiku. Īsais šķiet ilgs, ilgais - īss.
Un cilvēki nav īsti. Liekas puscaurspīdīgi, klāt neesoši.
Tu mazliet nesaproti viņu balsis un izteiktos vārdus. Tas nekas. Tu māki izlikties, ka viss ir kārtībā. Neviens to pat nepamanīs, tikai tie, kam atzīsies.
P.S. Konspekts, ne daiļdarbs.