Tad nu tā - redzēju sapnī kaut kādu pagalam muļķīgu, terorista izraisītu sprādzienu. Muļķīgu - jo visi kari ir savā ziņā pagalam tādi. Viņš uzlaida gaisā spridzekli, kas gāja pa gaisu, šķiezdams skābi, bet neko daudz jau nenodarīja - nelaimīgais kaujinieks trāpīja tikai pats sev un vēl diviem nejaušiem garāmgājējiem - kādam uzvalkā ģērbtam vīrietim un viņa piemīlīgi jaunavīgajai meitai. Atbrauca ātrie, sakrāmēja visus ātrās palīdzības mašīnā un aidā uz slimnīcu. Vīrietis nebija ievainots gandrīz nemaz, viņa meitai bija apdedzināti elpceļi, bet terorists bija cietis visvairāk - dabūjis plašus ķīmiskos apdegumus pa visu ādu un arī elpceļiem. Viņš gulēja piesiets pie nestuvēm, viscaur notīts sarkani izmirkušos apsējos, tikai vietām cauri rēgojās jēla, sarkana miesa un sejā - vājprātīgi zvērojošas acis. Skābe, kas pār viņu bija lijusi, joprojām saēda viņa ķermeni, un pa viņa muti aumaļām gāzās tumšas asinis, viņam šķidri gārdzot un cenšoties nenoslīkt pašam savā aizejošajā dzīvībā. Viņš nesakarīgi klaigāja un drudžaini svaidīja rokas, censdamies saķert kādu, kas spētu viņam palīdzēt, bet neviens to neņēma vērā. Uzvalkotais vīrietis apātiski skatījās medfurgona sienā, mediķi savā starpā par nestuvēm piesieto smējās - kas tur tāds, ko nepaciest!, - bet ievainotā meitene, pati gurzguļodama rīklē asiņainu masu un turēdama netīru drānu priekšā mutei, lai to aizturētu, atgaiņājās no blakus noguldītā rokām, teikdama, lai liekas taču mierā, gan jau neesot tik traki, kā viņš izrādās.
Par spīti tam, ka "nav tik traki", "nav jēgas" un "pāries", es tomēr spēju just līdzi tam nolāpītajam sapņa teroristam, kura dēļ mans sapnis oda pēc kūstošas miesas. Jo pašai taču neskaitāmas reizes tā ir bijis, ka rodas abstraktas sajūtas, kas dedzina no iekšpuses, katru ieelpu padara pārlieku smagu, bet redzēt pat visskaistāko, pat vienkārši būt nozīmē sāpēt un izsāpēt vēl, vēl un vēlreiz pašai sevi - un ātri vien atnāk sapratne, kādi jautājumi ir pamatā sajūtām, kas šādi radušās. Tu it kā zini atbildes uz tiem - ka vienkārši nav jēgas. Beidz sāpēt. Tas pāries. Ne tagad, ne šajā pasaulē, te vienkārši ir citi likumi. Bet kā lai to ieskaidro asinīm, kas krājas plaušās un aizžņaudz balsi, kā lai ieskaidro sev, ka šie jautājumi ir un paliks bezjēdzīgi, ja tie atkal un atkal atgriežas no tā paša noslēpumainā, neizsīkstošā avota, no kura nāk tie visi? Vai tas nozīmē, ka vienkārši esi sevi par maz ķidājis, avots ir jau pavisam tuvu un vēl mazliet tikai jāpagaida, līdz viss tiks atrisināts - mierīgi, skaisti, nepārejoši, - jebšu patiesā atbilde ir tāda, ka neviena patiesa atbilde līdz šim nav atrasta, tāpēc jājautā vēl un vēlreiz viens un tas pats, elpā gruzdošais...
