Melnās puves smarža, lūpoša krāsa, iebrūkoši griesti un mitruma piesūkušās atbalsis tukšos gaiteņos. Koki, kas aug caur namu stāviem; zirnekļu tīkli, kas aizvij logus un pelējuma pārklātas sienas. Pamestība. Sabrukums. Viena no manām augstākajām baudām ir sabrūkošu, mirstošu, mirušu vietu apmeklēšana kā mana iekšējā sabrukuma materiāls simbols, un viena no skaistuma dzīvākajām izpausmēm - dziesmas iznīcībai un dabiskajam sairumam, stāvot caurvējā kādos bēniņos, kur atrast var vairs tikai putekļus, putnu līķus un pagātnes iedzīvotāju atstātās liecības. Arī šie nami dzied - sarežģītā, pakāpeniskas degradācijas diriģētā ritmā nosēžoties pamatiem, vaidot un krakšķot metāla un koka detaļām, acīm noslēptu ūdens straumīšu urdzēšanas un pakšķēšanas pavadījumā. Reizēm svaigi pēdu nospiedumi liecina - nēsmu tur viena, arī kāds cits ir bijis, kur tagad stāvu es - vajadzības spiests vai baudas mudināts. Ir gadījies arī satikt pa vēl kādam bradātājam tur pat, kur tobrīd bradāju es- no attāluma viens otru aplūkojam un dodamies katrs savās gaitās, neredzamiem ēnu skatieniem mūs brīžiem pavadot no vēl nepamanītiem nama nostūriem. Katrs varam vairāk mīlēt ko savu - kam tuvākas klusas pastaigas, kas vairāk aizraujas ar atstāto pagātnes liecību pētīšanu, kam izpētes un iekļūšanas azarts tuvāks, - bet sabrukuma estētika vieno visus, kuru ceļi satiekas kaut vai kā putekļos un drupās atstāti pēdu nospiedumi.
Īsāk sakot - bradāšana man var būt gan azartisks izaicinājums, gan filosofiski - estētiska, baudas pilna pastaiga, pat ne tik daudz pievēršoties Vietai, kā tiem labirintiem, ko tobrīd izeju sevī, sajūtās savienojoties ar objekta neizbēgamo atdošanos iznīcībai un līdz pēdējam izjūtot sevī to emocionālo orgasmu, ko var sagādāt dekadence. Vienkārši piespiesties iztrupējušām bēniņu sijām, sajust to mitrumu sūcamies cauri apģērbam un pieskaroties ādai kā to varētu darīt rēgs no sen aizmirsta cilvēka dzīves - tā stāvot tu zini, ka atgriezīsies šajās pastaigās vēl un vēl, kamēr vien būs tuvumā tempļiem līdzīgie, visu pieņemošie grausti, kamēr vien tevī pašā būs kas trūdošs un pazūdošs.
Bauda, tā ir vienā vārdā bauda, kas rada skaistākās dziesmas, dziļākos mākslas darbus un dzīvākās dejas - saplosīt sevi, nokāpjot aukstos pagrabos, un neviens dievs nav teicis, lai tie vienmēr būtu tikai fiziski vai, gluži otrādi, tikai iztēlē radīti. Abyssus abyssum vocat - bezdibenis bezdibeni piesauc, katrai iekšējās rūsas skartajai detaļai ar visu eksistences spēku tiecoties pie sagruvuma, ko sniedz tikai daļēji tik dzīvā pasaule. Tikai daļēji es meklēju pamestus namus - vien jāļaujas to atmosfēras nemanāmi paņemošajam spēkam, un tie kļūst par iznīcības svētnīcām ar kārtējo plaisu griestos vai deguma atstātiem, fraktāliem rakstiem uz durvju stenderēm kā altāri, uz kura likt savu apbrīnu - cik harmoniski gan haoss var aprīt to, ko kāds reiz radījis ar cerību, ka tas eksistēs ilgāk par viņa cilvēciskās apziņas mūžu.
Īsāk sakot - bradāšana man var būt gan azartisks izaicinājums, gan filosofiski - estētiska, baudas pilna pastaiga, pat ne tik daudz pievēršoties Vietai, kā tiem labirintiem, ko tobrīd izeju sevī, sajūtās savienojoties ar objekta neizbēgamo atdošanos iznīcībai un līdz pēdējam izjūtot sevī to emocionālo orgasmu, ko var sagādāt dekadence. Vienkārši piespiesties iztrupējušām bēniņu sijām, sajust to mitrumu sūcamies cauri apģērbam un pieskaroties ādai kā to varētu darīt rēgs no sen aizmirsta cilvēka dzīves - tā stāvot tu zini, ka atgriezīsies šajās pastaigās vēl un vēl, kamēr vien būs tuvumā tempļiem līdzīgie, visu pieņemošie grausti, kamēr vien tevī pašā būs kas trūdošs un pazūdošs.
Bauda, tā ir vienā vārdā bauda, kas rada skaistākās dziesmas, dziļākos mākslas darbus un dzīvākās dejas - saplosīt sevi, nokāpjot aukstos pagrabos, un neviens dievs nav teicis, lai tie vienmēr būtu tikai fiziski vai, gluži otrādi, tikai iztēlē radīti. Abyssus abyssum vocat - bezdibenis bezdibeni piesauc, katrai iekšējās rūsas skartajai detaļai ar visu eksistences spēku tiecoties pie sagruvuma, ko sniedz tikai daļēji tik dzīvā pasaule. Tikai daļēji es meklēju pamestus namus - vien jāļaujas to atmosfēras nemanāmi paņemošajam spēkam, un tie kļūst par iznīcības svētnīcām ar kārtējo plaisu griestos vai deguma atstātiem, fraktāliem rakstiem uz durvju stenderēm kā altāri, uz kura likt savu apbrīnu - cik harmoniski gan haoss var aprīt to, ko kāds reiz radījis ar cerību, ka tas eksistēs ilgāk par viņa cilvēciskās apziņas mūžu.