Zīdaini saulrieta stari, izlijuši starp rūsas saēstiem mehānismiem un pussatrūdējušu bēniņu grīdu...
Dziļas, ledainas pagraba velves, kurās dziedāt Ave, Maria un uz brīdi pavērt sevī vārtus uz dzidro nebūtību...
Nāve līdzās katram cilvēkam, tik savādi un tik pazīstami maiga un saprotoša... Mīļotais, kuram līdzās droši iet aizvērtām acīm un redzēt vairāk par visu.
Ieelpa, izelpa, ciešs apskāviens, ieelpa, izelpa...
Mēness debesīs un sudrabā izmērcēti, spīdīgi, vēl kaili koku zari; melni fraktāļi, saplūstoši ar nakts rāmo ritējumu...
Viegli, maigi dzīvot un viegli, maigi mirt - pussolīti virs zemes, kad puse sirds debesīs, bet puse - pie vītola saknēm.
Viegli, maigi pār neredzamu tiltu, bet nokrist nav jābaidās, jau plūstot vienā pulsā ar gaismu, ar tumsu; ieelpa, izelpa - ciešs, saplūstošs apskāviens.
Dziļas, ledainas pagraba velves, kurās dziedāt Ave, Maria un uz brīdi pavērt sevī vārtus uz dzidro nebūtību...
Nāve līdzās katram cilvēkam, tik savādi un tik pazīstami maiga un saprotoša... Mīļotais, kuram līdzās droši iet aizvērtām acīm un redzēt vairāk par visu.
Ieelpa, izelpa, ciešs apskāviens, ieelpa, izelpa...
Mēness debesīs un sudrabā izmērcēti, spīdīgi, vēl kaili koku zari; melni fraktāļi, saplūstoši ar nakts rāmo ritējumu...
Viegli, maigi dzīvot un viegli, maigi mirt - pussolīti virs zemes, kad puse sirds debesīs, bet puse - pie vītola saknēm.
Viegli, maigi pār neredzamu tiltu, bet nokrist nav jābaidās, jau plūstot vienā pulsā ar gaismu, ar tumsu; ieelpa, izelpa - ciešs, saplūstošs apskāviens.