Melanholija ir zaļi zila kā ūdens pārlieku dziļš, tā iespiež tevi velēnā un uzmin uz krūtīm ar ceļgaliem neganti cietiem, tā, ka elpas vairs nav un sirds vietā akmeņi asi, bet tu viņu mīli, mīli, mīli, un negribi, ka tā ietu prom, nē, nekad, nemūžam, paliec, mana mīļā, nē. |