Martā miris gruzīns vēlējās vēlreiz redzēt pasauli ar dzīva cilvēka acīm. Viņš reiz bija mākslinieks un redzēja tik daudz krāsu, cik ļaudis pat nezina esam. Es aizdevu acis, viņš todien lūkojās, aprija saulrieta debesis baudā un nākamajā naktī aizveda pie savas ģimenes, tur, kalnos, kur bija svētki un līksmība, kur lija vīns un tika kauts auns, jā, lija arī asinis, kur dziedāja dziesmas un apskāvās, un visi bija ģimene, ģimene, ģimene. Balts siers uz maizes, vecas sievas asaras par vīra mūžam dziedāto dziesmu, vīnogulāja karstā smarža, aitas vilna, un ō, neatsājiet šķīvjus tukšus, un kausus ne tik! Kalni kā mūris līdz apvārsnim.
Paldies tev, mirušais, dzīvais, es paņēmu otu rokā.
Mūzika: |
dzīve uz zemes, nav tādas zemes |