Ne pagājšnakt, bet vēl nakti pirms tās, izslēdzu gaismu un gandrīz jau aizgāju gulēt, bet vēl taču Mēness, vēl jāiziet uz balkona, tikai uz mirkli. Bija Mēness un dārzs ap to, un gaiss rudenīgi dzestrs, tik patīkams pret ādu, un migla. Mīksti, apaļi vāli, iegūluši katrs savā šķērsielā starp mājām, izplājuši dūmakainos vēderus pret sudrabu debesīs un aizklājuši dzeltenās laternas; tajos varētu ietīties un aizmigt, tikai pirksti saltu. Sazin kā migla bija uzrāpusies līdz manam piektajam stāvam un pār plecu atskatoties redzēju, ka arī istabā ir vāls ievelējis, ietinot sevī visus tumšos kaktus un asos stūrus. Mēnessceļš uz grīdas bija piepeši kļuvis par atvērtām durvīm, un bija tik dzestri un viegli uz tā sliekšņa būt.
Un migla kā jau migla, tā nekad nav viena vai tukša, bet naktīs kā šī it īpaši. Tā ir baldahīns pār svētku gājienu, tā ir slēdzenē ielikta atslēga un neuzbāzīgi kaislīgs aicinājums pievienoties. Kuries, kuries, migla, kur ies'? Es jau nāk'! Ļauj tik apvilkt putnaspalvu apmetni, ļauj iedegt kaulu lāpas un likt briežragu kroni galvā. Es ir gandrīz gatavs.
Pret rītu pasaule bija jau cita.