Jau dažas dienas Ūpīšu pasāžā no neskaidri dislocēta avota dvesa pēc nāves. Meklējumu rezultātā avots tika atrasts, protams, kā jau tas vienmēr notiek. Atklājās ka kaķi ir atraduši un apmīzuši Džimu Morisonu. Nepietiek jau ar to, ka pie sienas viņu nevarēja mierīgi piekārt, jo daži gabali arvien vēlās nost, tagad arī šis!
Neko darīt. Kaut ko glābt jau bija par vēlu. Vispirms iestūķēju viņu divos miskastes maisos, bet ar to nebija gana. Saucu talkā briedi D. un pa abiem visu konstrukciju iemaucām vēl trešajā un ceturtajā maisā. Džima Morisona aprises spiedās cauri melnās plēves kārtām un uz grīdas palika sarkanīgi traipi. Uzjundītā smaka nu ar pieckāršu spēku plosījās pa virtuvi, bet mēs nespējām pārstāt smieties, jo, lai arī situācija bija traģiska, mūs pārņēma savdabīgs atvieglojums un alus nebija pie vainas. Tad D. kārtīgi iepakoto Džimu teicās atstāt miskastēs, un tas ir pēdējais mirklis, kad viņu redzēju.
Visi aprakstītie notikumi, darbības un personas ir patiesi.