Likantropiskās · piezīmes

vakar viņš mani uzrunāja es esmu pasaules baudītājs viņš no manām lūpām teica svešādā balsī un atieza nevainīga slepkavas smaidu manis ir daudz un tāpat kā tu sevi uzrunāt mēdzu trešajā personā tāpēc redzi bija vērts stāties un neelpot mūsu vienatne ir svēta sudraba birzs un smagu zobenu dārdoņa zeltrītā kur viņa skrien pāri plaisām dejas vieglumā tikai miesā ir sieviete citu cilvēku pieskārienus karstā ūdenī aizmazgā ne viņa bet tas un skatiens peld tumsā kā rudens izmircis ar nešķīstu triumfu sirdī kā šķēpu kājas ceļ augstu pār akmeņiem un neslīd jo nagi ir gari spēj ieķerties visur tas visur ir patiesībā nekur ir patiesība (guļ) uz kāpnēm pa ceļam uz piekto stāvu var arī augstāk nav grūti kad spēks aug senatnīgs un rūdīts no ādas līdz cīpslām no elpas līdz plaušām uzbūvēt dambi aizturēt to dzīvību smārdus kas kaļķa degvielas pelējuma pievilkušies vārtās kūniņās tukšās teic kāpēc viņi vēl ir dzīvi kāpēc viņi vēl ir dzīvi kāpēc bet viss jau pasacīts tu esi pasaules baudītājs un tevis ir daudz to arī izturēsi tikai līdz piektajam stāvam uzkāpt vispār var arī augstāk tikai lūkojies mana tumšā pēc birzs melnace tur tevi gaidu kad tevi (sevi) nevajā iekāre mesties lejā un sākt visu no jauna kas gan tos stāvus vēl skaita jau sen tikai baudīt ir vērts