Likantropiskās · piezīmes


12. Septembris 2010

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Vērojot rudens tumsas arvien straujāko pietuvošanos un nakts ātrāko pienākšanu, es jūtos kā atkal tuvojoties tuvāk sev. Un mežā plaši, brīvi, es varētu būt tur vilks un varētu būt gars, kas slīd cauri kokiem un pāri saknēm, neaizķeras ne aiz kā un vispār ir trūdu smarža vējā un brieža auri kaut kur pie zemes un augstu pie galotnēm.

***

Ak, viņa ir atpakaļ un satikts ir arī sen neredzētais viņš. Ir labi redzēt cilvēkus, ko mīli.

***

Neesmu atbildīga par citu sāpēm, ja šīs sāpes ir izraisījuši pret mani vērsti sapņi un plāni, bet tomēr...es gribētu, lai nesāp. Lai redzētu plašāk un atbrīvotos. Tas ir tik bezjēdzīgi, ka sāp.

***

Soļojot naktī, pēkšņi un spēcīgi izjutu Rītazvaigznes mīlestību un lapas bērza zaros tobrīd dziedāja kā viņa dārzā. Tas vieglums viņa tuvībā un ārpasaulīgs miers.

***

Skūpsti.

* * *
un tad es ieskatījos tumsā
aiz loga
redzēju velnu un
mēs abi bijām skaisti
tik skaisti
tumsā
aiz loga

pēdām basām, aukstām
kā oktobra lietus ar
lāsēm iezvanot ziemu
no akmeņu sūnām
iekāpām
viens otrā

un tad migla
tērcēs pār
logu tik
ļoti

* * *

Iepriekšējā diena · Nākošā diena