Biju teju aizmirsusi, ka bērnībā/pusaudzībā redzēju pavisam īstu laumu. Pamodos mēnesnīcas nakts vidū no sajūtas, ka mani kāds vēro, un istabas stūrī pie griestiem ieraudzīju nelielu, apmēram pusrokas garuma sievišķīgu būtni ar zilganu ādu, lielām, melnām acīm kā spārei un tīklotiem, daudzās krāsās, bet jo sevišķi violetā un sudrabainā, vizošiem spārniem. Augums izskatījās kā noaudzis ar tumšām, garām ziedlapām, kājas bija tajā teju apslēptas, redzēju tikai ceļgalus, un rokas bija stipri tievākas un garākas, kā pierasts redzēt starp cilvēkiem, teju kukaiņu locekļiem līdzīgas, savukārt seja - īpatnēji uz priekšu izstiepta, gludiem vaibstiem kā dzīvniekam. Tā pamanīja, ka esmu uztvērusi tās klātbūtni un pazuda ar īsu, šņācošu skaņu, līdzīgu pēkšņam vējam koku lapotnēs. Toreiz vairākkārt pārbaudīju, vai neguļu un nesapņoju, tomēr nomods bija pavisam īsts.