Likantropiskās · piezīmes

Pozitīvais ir it visā. Piemēram - es cienu tos cilvēkus, kas dīdās sabiedriskajā transportā. Viņi trinas, gorās, nervozi šmakstina lūpas, rauc pieri, izdveš neapmierinātus kunkstus un klusus gārdzienus. Viņi tiecas pieskarties visiem klātesošajiem, viņi nemitīgi lūkojas savos pulksteņos, veic steidzamus zvanus un raksta īsziņas, viņi KAVĒ! Jo sevišķi viņi kavē, ja visa pasaule sadodas rokās, lai braucamais apstātos sastrēguma vai kādas tehniskas ķibeles dēļ, he. Bezjēdzīgi? Nekā! Šīs cēlās personas, šie tīrie gari vienkārši cenšas pārvarēt likumu, kas nosaka "Jo vairāk ST pasažieri trīsies, jo lēnāk ST brauks!" Tas ir kaut kas līdzīgs Sci-fi filmu gaismas ātruma pārsniegšanai. Līdzko pārspiedīsi (pumpu) robežu, nokļūsi hipertelpā, un tad, jo sparīgāk trīsies, jo ātrāk tavs tramvajs brauks. Spoži, brīnišķīgi, pašaizliedzīgi.
Diemžēl, mans ļaunais, ierobežotais prāts to neuztver un vienalga aicina viņus visus izstumt ārā, sniedziņā, lai trinas tur. Vismaz ietves patīrīs.

Es sapņoju, ka esmu, kāds esmu, bet pamodos atkal, kāds neesmu. Spoguļi melo, atspulgi melo, prāts arī melo. Sazvērējušies kā mazie ezīši. Un tad uz mirkli saproti, ka nemelo vis. Tādos mirkļos /ironisks smaids/, turpini vien spēlēties/vēlēties.
Bet šo to piekoriģēt tuvāk savai patiesībai jau es māku gan. :]

P.S. Prāta automātika. Es vakaros dzirdu ūdens tecēšanu, bet kurā brīdī es sev ieskaidroju, ka tam būtu jābūt ūdenim? Pierastās, ērtās atbildes, neinteresantās. Ja ignorē to, ka nekas nemaz netek, un to čukstu šalkoņas vidū - to arī nav. Ir. Nav. Kurā brīdī es sev ieskaidroju, ka tā vispār ir šķidruma tecēšana? Dārgās likteņdieves pavedienus šķetina un vērpj, un griež, un tikmēr klusās balsīs cilvēkceļus izrunā. Varbūt.

Postpostscriptum - Ask me how I feel... I feel MAAAAD! ]:D

(Grafomānija ir tikai vēlēšanās noslaucīt to ķēpu no saviem pirkstiem, kas tur sakrājas, kad esi spiests (tieši tā arī saprast, ar varu, viltu un spaidiem)klusēt. Drīz aizvēršos. ;] )

(Vārdu un cilvēku par daudz.)

Ej, dod savas acis mežam,
lai tas skatās caur tevi
melni, asiņaini zaļš.
Ej, dod savas rokas mežam,
lai tas sevi skar
caur pēkšņi nomodā cēlušos miesu.
Ej, dod savas kājas mežam,
lai tas skrien cilvēka soļus
vien mežgariem zināmos ceļos.
Ej, dod savas lūpas mežam,
lai tas izdzied savu vārdu,
savu seni tumšo, neizteicamo vārdu.
Ej, dod sevi mežam. Esi mežs.

(Šodien jāiet mežā pie slīpajām acīm un augstajām ēnām. Šodien jādod tām savas acis un jāskatās, jāskatās, jāskatās.)