Likantropiskās · piezīmes

Jau atkal asiņo lūpas, bet mani tas nemaz nesarūgtina - mazā, sūrstošā sāpīte un asins garša mutē tik jauki atgādina par iznīcību, ko nēsāju sevī.
Šorīt nokritu, bet es jau zināju, ka tā būs. Tagad mazliet sāp kāja, bet zilumu gan nav.
Un reiz man bija zilums precīzā taureņa formā, cik simboliski. :)

Man prieks par cilvēkiem, ko pazīstu. Galvenais tikai atcerēties, ka nebūsim kopā mūžīgi.

Arlabunakti.

Ir ļaudis, kuriem es no sirds vēlu nomirt, jo tā ir augstākā dāvana, ko varu iedomāties, kad redzu, ka viņi piedzīvo ciešanas, kas viņu mūžā ir vislielākās, vai sapratni, ka mūžs pats ir pieņēmis ciešanu seju.

Ja tas būtu manā varā, es ļautu tev iet. Then again, kā gan es to varu spriest. Bet tā būtu mana dāvana. Es taču jūtu, ka vēlies mirt. Dzīvot? Jā, tu izmisīgi vēlies arī dzīvot...

Tumšais vājprāts. Deja. Esi sastindzis, bet kaut kur pie sirds saknēm mostas nojausmas par rakstiem, kas pelnos un sniegā jāizdejo. Sagrieztas pēdas. Asinsraksts sniegā. Esi sastindzis? Nē, tikai tavs ķermenis mirst. Tu dejo, spārniem izplestiem kā nakts pār tavu galvu. Tu dejo. Pelnu sniegs. Raugi, ko tavas liesmas iznīcina... Lai sadeg. Ir tikai deja. Ir tikai asinis uz manām lūpām. Ir tikai sarkanas pēdas sniegā. Tumšs vājprāts aiz sastingušiem acu spoguļiem, kas nelaidīs to pasaulē. Izlaid mani pasaulē.

Jā, es zinu, dzīvot ir skaisti, to neesmu aizmirsusi. Sniega garša, negaisu balsis, cilvēki, koki un rītausmas, tas viss ir skaisti. :)