Emociju vētras ir skaistas. Vienā mirklī esmu svētā, mīlestības apmirdzēts eņģelis, pēc brīža jau dziedu pret debesīm ar slepkavas kaisli un nākamajā mirklī pieglaužos kokam visdziļākajā mierā kā tikko radīts cilvēks pasaulē, kur vēl nepazīst ļauna. Un tad notiek pats labākais - aiziet it viss un uz mirkli neesmu gluži nekas. Tikai klusums.
Viss, kas paliek - un neatstāj mani jau labu laiku - ir ilgas. Bet viņi nenāk. Laikam jau arī nenāks.
Pie reizes es ātrāk gribētu atvaļinājumu. Vēlos vismaz uz diennakti pazust bezdomu, bezsapņu miegā.
Pat tie, kas visvairāk baidās no Nāves, nebaidās aizmigt, lai arī tieši miega laikā uz visai ilgu brīdi jebkāda apziņa un jebkāds Es pazūd pilnībā. :)
Viss, kas paliek - un neatstāj mani jau labu laiku - ir ilgas. Bet viņi nenāk. Laikam jau arī nenāks.
Pie reizes es ātrāk gribētu atvaļinājumu. Vēlos vismaz uz diennakti pazust bezdomu, bezsapņu miegā.
Pat tie, kas visvairāk baidās no Nāves, nebaidās aizmigt, lai arī tieši miega laikā uz visai ilgu brīdi jebkāda apziņa un jebkāds Es pazūd pilnībā. :)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}