No dieviem un pusdieviem man viltnieki (tricksters) ir vienmēr bijuši tuvākie. Viņi negaida neviena sekotāja, jo viņiem pašiem ir ceļš, kam sekot. Viņi nepieprasa upurus, jo pašiem ir daudz, ko dot (un, ja ir kas paņemams, to viņi var paši). Viņiem nevajag pielūgsmes, ja ir Spēle, ko spēlēt. Iedot vienam iedvesmojošu sapni, piešķilt dzirksteli otram, atmodināt iekāri citā, pielikt pirkstu domino kauliņam un skatīties, kā viss aiziet pa savām vietām, kāršu nams uzceļ pats sevi un katru piemeklē tieši tas, kas visvairāk vajadzīgs. Piedevām, tas gandrīz vienmēr ir uzjautrinošs. :) Jā, iziet Labirintu kā spēli, izspēlējot pa jokam, izdziedot pa dziesmai, pat, ja rīkle pārgriezta vai brūcēs pil čūskas inde, nest Hagalaz kā starojošu zvaigzni pierē līdz pasaules galam un atpakaļ - tas man tīk.