Rīga sagādā sirreālus mirkļus. Lūk, ko esmu redzējusi pāris dienu laikā -
Pilsētas kanālā, kur tas plūst starp centrāltirgu un autoostu, iz betona pāļu ēnām izslīd zila, salāpīta gumijas laiva, kurā sēž pusmūža vīrietis, kas apcerīgi plūc dzeltenās ūdensrozes.
Pie Dailes teātra kaujas divi bezpajumtnieki. Viens nogrūsts gar zemi, otrs nežēlīgi sit viņam pa seju. Pieskrien jauns, glīti ģērbies puisis, kas sākumā it kā grasās viņus izšķirt, bet tad pēkšņi paceļ roku, it kā viņa prātā būtu iešāvusies labāka ideja, un veikli apmet atmugurisku salto.
Es nekad neaizmirsīšu to salto.