Priekšstats par Tumšo Māti viņas patiesajā veidolā ir vidusmēra cilvēkam nezināms, jo patriarhāta tūkstošgades Viņas tēlu ir izkropļojušas un padarījušas dēmonisku. Patriarhāta „Dievs” ir nemainīgi „gaismas” dievs, un atspoguļo mūsu pašu centienus „iz-gaismot” mūsu pasauli (zināšanas), un, šādi rīkojoties, pārņemt varu pār mūsu vidi. Lai panāktu „gaismas” uzvaru pār visaptverošo un visuresošo Tumsu (pasaules galveno noslēpumu), Tumšās Mātes konceptam vajadzēja atņemt tā spēku.
Patriarhālā hierarhija viņu padarīja dēmonisku, liekot kļūt par ēnās mītošo grēkāzi vīrišķajai varai pār gaismu. Visefektīvākais veids, kā panākt šo mērķi, bija padarīt dēmoniskus visus vīrišķos dievus, kas bija uzticīgi Tumšajai Mātei (kuri, kad sapludināti vienā tēlā, kļuva par vadošo priekšstatu Sātana būtībai). Patriarhāts uzstāja, ka tikai „vīrišķie dievi” spēj nest sevī patieso spēku, un Dievietes spēka iznīcināšana sekoja tam tiešā ceļā.
Izpratne par Viņas spēka nozīmi tika iznīcināta tiešā ceļā – ar pieaugošu enerģiju Viņas tēls tika reducēts vien par „trauku” Dieva spermai – auglības spēkam. No noslēpumainā spēka, kas rada un uztur matēriju, viņa tika pazemināta par matēriju kā tādu – par vielu bez dzīvības, kuru atdzīvināt spēj tikai vīrišķā enerģija. Lai nu kā, patriarhāts nespēja pilnībā iznīcināt Tumšās Mātes mistēriju. Jūdeokristīgajās tradīcijās Viņai tika piešķirtas viltus sejas, piemēram, Melnā Dievmāte, kas bija aizplīvurotā Gudrība (Sophia), vai Svētais Grāls, kas efektīvi slēpa Viņas patieso būtību, vienlaikus atzīstot, ka Tumsai un Noslēpumam joprojām ir vieta Dieva radīšanas brīnumā.
Pazīstams arī kā Pasaules Koks, pirmatnējais Mātes Koks tika uztverts kā visus kopjošs, visu dodošs, iesaistīts Visuma un pirmo cilvēku radīšanā.
Indijā nostāsti izgaismo piecas sejas, kas dotas mūžīgajai sievišķībai laikā, kad cilvēks meklēja dzīves mistēriju atslēgas: sievišķā esības puse vispirms tiek identificēta ar Dabu, pakāpeniski dievišķota un ar laiku pielīdzināta realitātei. Viņa tiek saskatīta kā pirmatnējā māte, dzīvības un auglības devēja. Tad visu dodošā māte transformējas dejojošā nimfā, kārdinātājā, kas piedāvā pasaulīgas baudas, kas sagūsta cilvēku dzīvības ciklā. Kad šī nimfa tiek pieradināta, par valdošo sievietes seju kļūst nevainīgā sieva ar brīnumainiem spēkiem. Visbeidzot pakļāvīgā dzīvesbiedre no jauna apzinās sevi kā baiso un mežonīgo dievi, kas dodas kaujās, dzer asinis un pieprasa gandarījumu.
Pirmatnējā Māte parasti tiek atpazīta senākajā no kosmoloģiskajiem dieviem - Godde – kā iemiesots pirmatnējais haoss un/vai tā pirmā ievērojamā iezīme – spēja dot dzīvību: vēlāk radušos mītos, kad skatījums jau bija mainījies, uztverot spēku nevis matērijā, bet iedarbībā uz to, Viņa ir viela, kurā notiek radīšanas darbība, lai radītu Visumu. Tad sākotnējais Godde pakāpeniski atkāpjas fonā, kamēr aktīvā spēka pārstāvji ieņem dominējošas pozīcijas, un Pirmatnējā Māte kļūst par Tumšo Māti – nepārejošo dzīves-nāves un radošā spēka ciklu avotu.
Rakstību „Godde” parasti lieto, lai apzīmētu Radītāju, Uzturētāju, Pestītāju, Svētītāju, Padomdevēju, Aizstāvi, Dievišķo, Vispārāko Būtni, Visaugstāko Realitāti, Kosmisko Plūsmu. Vārdu izrunā kā „God” – Dievs. Atbilstoši Genesis 1:27, Godde radīja vīriešus un sievietes pēc sava vaiga – “Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja” – oriģinālrakstībā Dievs tika apzīmēts daudzskaitlī. Lai arī faktiski visas galvenās reliģijas Godde uztver kā Tēvu, Dēlu, Ķēniņu un Kungu, Godde ir arī Māte, Meita, Karaliene un Kundze.
Vissvarīgākais Tumšās Mātes aspekts ir spēja visu transformēt. Viņa ir esības pamats, kas ļauj dzīvībai plūst cauri Jaunavas, Mātes un Viedās sejām – savā ziņā, Viņa ir Dieves ceturtā seja, esot pamatā un caurvijot visas pārējās. Viņu pazīst arī kā Vecmāti – kā neredzamās rokas, kas vada visas dzimšanas un nāves, un, līdz ar to, visas transformācijas no viena dzīves cikla otrā. Viņa arīdzan ir visas Durvis (starp Debesīm/Zemi, Gaišajām/Tumšajām zinībām, utt.) un ir bieži atainota ar dzemdei līdzīgiem objektiem, kā kausiem, okeāniem/akām/strūklakām un dažādām Svētā Grāla izpausmēm; kā pamats visiem dzīves „audekliem”, Viņu simbolizē arī tīkli, aušana, un jo sevišķi siešanas (Jaunavas) un griešanas (Vecenes) aspektu impulss visos dzīves pavedienos.
Dažas no Tumšajām Mātēm, kas pieminētas pasaules tautu mitoloģijā, ir Hekate (trīsvienīgā dieve, Pazemes (Elles), Tumšā Mēness Dieve), Diāna (romiešu mitoloģija, Medniece), Sintija (Artemīdas alternatīvais vārds, cēlies no Delos salas pie Grieķijas, kur bijis iespaidīgs templis Artemīdai un viņas brālim Apollonam, celts uz Kynthos kalna), Artemīda (Sengrieķu mitoloģija, Zemei piesaistīta Tumšā Māte), Selēne (Debesīm piesaistītā), Kali (Indiešu mitoloģija), Netikle no Atklāsmes grāmatas, Marija Magdalēna, Melnā Dievmāte.
Tumšā Māte ir visvairāk pārprastā no trīs Dievietes sejām. Viņas krāsa ir melnā un viņa uzsūc sevī visu, ieskaitot gaismu un dzīvību. Viņas laiks ir tukšmēness laiks, Bezdibenis un Visuma tumsa ir Viņas mājas. Viņas skaitlis ir 9, kas simbolizē gudrību un svētās zinības. 9 ir arī pabeigtības skaitlis, un visu sākumu beigas ir Vecenes loma dzimšanas-dzīvības-nāves ciklā.
Teksta avots - http://www.greatdreams.com/life-bey
Avots ir izvilkums no šajā adresē atrodamā teksta - http://www.greenspirit.org.uk/resou
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}