Sīra sēdēja uz pussabrukušajiem nama pakāpieniem un šņācoši izpūta kodīgus cigaretes dūmus. Nams maķenīt oda pēc pelējuma un greizie logu rāmji krakšķēja saulē. Bija mazliet par karstu; Sīras sirds savādi trīcēja viņas krūtīs, it kā par ātru, it kā par trauksmainu, tāpēc viņa sēdēja piesaulē, smēķēja un centās atbrīvoties, pati nezinot, no kā. Melno matu ērkulis piesūcās ar tabakas smaku.
Bet naktī gan bija labi. Gaiss bija vēss, bet tas nekas, jo karstums kā vulkāna izvirdums nāca no iekšpuses. Vīrietis viņas gultā teica Sīrai, ka viņu mīl, un Sīra izlikās, ka nesaprot, ko tas patiesībā nozīmē - es tevi gribu. Es tevi gribu sev. Sev vienam. Vēl pāris naktis Sīra nevarēs mierīgi gulēt savā istabā, jo tā bija pilna viņa dzīvnieciskās smakas. Sīras nāsis notrīsēja par to domājot. Lai, lai viņš grib - Sīrai pašai gan likās, ka viņa mīl. Ja vien mīlestība ir tāda - piesaistoša un vaļā nelaidoša, pēc satrakota vērša smirdoša un nemaz ne līdzīga tam poētiskajam tēlam, ko visi slavina un meklē.
Gan jau drīz viņš nāks atkal, un gan jau tad Sīra vairs nedomās šādas domas, jo uz brīdi viņā mājos tikai vulkāniskais, bīstamais karstums, kas arī visu grib sev vienam - visu dzīvību ietvertu vienā mirklī. Velti izšķērdētu? Nē, Sīra nenožēloja neko.
Pārdomas pārtrūka, jo viņas skatienu piesaistīja debesis. Ne tieši debesis, bet kaut kas tajās - kaut kas, kā nebija.
Neliels, melns, nekustīgs kvadrāts, kas tiešām izskatījās pēc cauruma, caur kuru mazliet viltīgi mirdzēja attāla zvaigzne. Nē, gan jau viņai bija tikai izlicies; Sīra nometa cigareti, iegāja mājā un skaļi aizcirta aiz sevis izkaltušās durvis.
Lai vai kā, nākamajā dienā debesīs bija jau divi šādi caurumi. Tad trīs, četri... Ar katru dienu par vienu vairāk. Daži regulāras, bet vairums - neregulāras formas, ar nelieliem izvirzījumiem. Zvaigznes izmantoja reto iespēju, lai caur melnajiem logiem lūkotos uz pasauli laikā, kad to izgaismo saule.
Sīra nezināja, ko domāt. Vulkāns vairs nedeva aizmiršanos un tā radītājs drīz tika aizraidīts. Katru dienu viņa sēdēja uz apdrupušajiem pakāpieniem, smēķēja un lūkojās augšup, pret zvaigznēm. Izsmēķu gali krājās kaudzītēs pie viņas kājām, gluži kā neziņa krājās viņas prātā. Citiem gan viņa nevaicāja nekā - pat, ja Sīra nebija vienīgā, kas redzēja izrobotās debesis, viņa tomēr vēlējās paturēt sevī šo vienreizīguma, noslēpuma sajūtu.
Reiz Sīra pamodās nakts vidū. Tumsa ritinājās istabas stūros kā čūska, zobos turēdama aizturētus čukstus. Sīra saviebās un piegāja pie loga, pieraduma pēc ieskatīdamās debesjumā. Tas kustējās. Viņas acis iepletās izbrīnā, vērojot kā naksnīgais kupols ņirb un vibrē kā dzīvs. Piepeši neliela tā daļa atšķēlās no veseluma un strauji laidās pret atvērto logu. Nošvīkstēja spārni, noskrapstēja nagi - uz palodzes nolaidās krauklis un, galvu piešķiebis, ar spīdīgu, melnu aci vērās Sīrā, kas pārsteigta lūkojās pretī. Putns uzboza spalvas uz pakauša un, kaklu izstiepis, dobji nokraucās. No viņa rīkles izvēlās kaut kas neliels un spoži zils; tas dzinkstēdams nokrita uz grīdas un Sīra pieliecās, lai to paceltu. Kad viņa atkal pacēla acis, krauklis jau bija prom. Bet savos pirkstos viņa turēja gabaliņu debesu.
Nu viņa zināja. Vismaz viņai likās, ka viņa zin - kraukļi naktīs aiznes debesis. Kur, kāpēc - par to Sīrai nebija ne jausmas, bez zilais dārgums, ko nu viņa, ķēdītē iekārtu, nēsāja uz krūtīm, izteica pietiekami daudz.
Pēc pāris naktīm Sīra atkal pamodās, šoreiz no spārnu vēdām - nakts tumsā aiz loga pazuda melns putns, bet uz palodzes vizēja gaišzils mozaīkas gabaliņš ar nelielu mākoņu dūmaku tajā. Sīra to kārtīgi nopētīja; sirds viņas krūtīs smagi sitās aiz sajūsmas un bērnišķīga satraukuma. Rītausmā viņa savu ieguvumu uzlika uz viegli apkaltušas maizes šķēles un apēda, rūpīgi izgaršodama zilgmi un mākoņus. Debesīs saldēja viņas rīkli kā auksts, svaigs ūdens un mazliet koda mēlē. Mākoņi garšoja saldenskābi, līdzīgi zaķkāpostiņiem un viršu medum.
Turpmāk katru nakti Sīras istabā tika atsāts gabals debesu. Kraukļi laidelējās šurpu turpu un iekārtoja savas ligzdas ap Sīras māju, kamēr viņa uz tās sienām centās salikt zilu mozaīku. Šķita, ja tas izdotos, viņa beidzot saprastu, ko meklē un no kā cenšas atbrīvoties, tā bija spēle ar bīstami dziļu jēgu, kuru viņa pati nespēja līdz galam izprast. Putni viņu vēroja, it kā gaidīdami viņas darba iznākumu un jau nojausdami to pēc spīduma viņas acīs. Pat dažas zvaigznes bija nolaidušās pavisam zemu, lai ieskatītos topošajā gleznā. Bet debesis tapa arvien tukšākas un tukšākas. Kraukļu dziesmas atbalsojās pret tām kā pagātnes trokšņi tukšos akmens gaiteņos.
Sīra jutās mazliet slima. Darbs ritēja uz priekšu, bet nešķita augam pilnībā, kaut kā mūžam trūka un neļāva tuvoties nobeigumam. Sirds klaudzēja pret ribām kā mazs, ciets āmurs, un brīžiem šķita, ka viņas krūtīs kaut kas švīkst. Sīra nometās uz ceļiem zilas sienas priekšā, viņai trūka elpas un viņa bija sevi iztukšojusi. Nebija vērts meklēt nezināmo, nu viņa to zināja, un nebija vērts censties atjaunot, ko viņa nebija radījusi. Kaut kā trūka, bet viņa nespēja saprast - kā tieši. Tomēr nenožēloja neko. Vienīgi tukšums viņā bija pārlieks, tas auga un elpoja Sīras krūtīs, atņemdams viņas elpu un nomākdams domas.
Tad kaut kas viņā noknikstēja kā sauss, pārlauzts zars. Elpa satrūkās un aizspurdza pār jumtiem kā zvirbulis. Sīra sajuta sevī trulas, smagas sāpes, it kā kaut kas censtos atrast ceļu ārā no viņas šaurās sirds. Kārtējā debesu lauska izslīdēja no Sīras pirkstiem un sašķīda pret nama pakāpieniem. Putni satraucās, vēzēja spārnus un skaļi krauca, it kā saukdami, it kā aicinādami, bet viņu balsis līdz Sīras apziņai vairs nenonāca. Viņas krūtis atvērās kā pārrauts dambis un no tām ar ķērcienu izrāvās izpūris krauklis, tad otrs, tad trešais, viens pēc otra, un aiz viņiem spēcīgā straumē triecās debesis; debesis, ko Sīra bija meklējusi. Brīvas no cigarešu dūmiem, vulkāniem, nodevīga karstuma un zem pēdām drūpošiem akmens pakāpieniem.
Kraukļu vainags griezās augstu virs Sīras, un viņa nenožēloja it neko.
Bet naktī gan bija labi. Gaiss bija vēss, bet tas nekas, jo karstums kā vulkāna izvirdums nāca no iekšpuses. Vīrietis viņas gultā teica Sīrai, ka viņu mīl, un Sīra izlikās, ka nesaprot, ko tas patiesībā nozīmē - es tevi gribu. Es tevi gribu sev. Sev vienam. Vēl pāris naktis Sīra nevarēs mierīgi gulēt savā istabā, jo tā bija pilna viņa dzīvnieciskās smakas. Sīras nāsis notrīsēja par to domājot. Lai, lai viņš grib - Sīrai pašai gan likās, ka viņa mīl. Ja vien mīlestība ir tāda - piesaistoša un vaļā nelaidoša, pēc satrakota vērša smirdoša un nemaz ne līdzīga tam poētiskajam tēlam, ko visi slavina un meklē.
Gan jau drīz viņš nāks atkal, un gan jau tad Sīra vairs nedomās šādas domas, jo uz brīdi viņā mājos tikai vulkāniskais, bīstamais karstums, kas arī visu grib sev vienam - visu dzīvību ietvertu vienā mirklī. Velti izšķērdētu? Nē, Sīra nenožēloja neko.
Pārdomas pārtrūka, jo viņas skatienu piesaistīja debesis. Ne tieši debesis, bet kaut kas tajās - kaut kas, kā nebija.
Neliels, melns, nekustīgs kvadrāts, kas tiešām izskatījās pēc cauruma, caur kuru mazliet viltīgi mirdzēja attāla zvaigzne. Nē, gan jau viņai bija tikai izlicies; Sīra nometa cigareti, iegāja mājā un skaļi aizcirta aiz sevis izkaltušās durvis.
Lai vai kā, nākamajā dienā debesīs bija jau divi šādi caurumi. Tad trīs, četri... Ar katru dienu par vienu vairāk. Daži regulāras, bet vairums - neregulāras formas, ar nelieliem izvirzījumiem. Zvaigznes izmantoja reto iespēju, lai caur melnajiem logiem lūkotos uz pasauli laikā, kad to izgaismo saule.
Sīra nezināja, ko domāt. Vulkāns vairs nedeva aizmiršanos un tā radītājs drīz tika aizraidīts. Katru dienu viņa sēdēja uz apdrupušajiem pakāpieniem, smēķēja un lūkojās augšup, pret zvaigznēm. Izsmēķu gali krājās kaudzītēs pie viņas kājām, gluži kā neziņa krājās viņas prātā. Citiem gan viņa nevaicāja nekā - pat, ja Sīra nebija vienīgā, kas redzēja izrobotās debesis, viņa tomēr vēlējās paturēt sevī šo vienreizīguma, noslēpuma sajūtu.
Reiz Sīra pamodās nakts vidū. Tumsa ritinājās istabas stūros kā čūska, zobos turēdama aizturētus čukstus. Sīra saviebās un piegāja pie loga, pieraduma pēc ieskatīdamās debesjumā. Tas kustējās. Viņas acis iepletās izbrīnā, vērojot kā naksnīgais kupols ņirb un vibrē kā dzīvs. Piepeši neliela tā daļa atšķēlās no veseluma un strauji laidās pret atvērto logu. Nošvīkstēja spārni, noskrapstēja nagi - uz palodzes nolaidās krauklis un, galvu piešķiebis, ar spīdīgu, melnu aci vērās Sīrā, kas pārsteigta lūkojās pretī. Putns uzboza spalvas uz pakauša un, kaklu izstiepis, dobji nokraucās. No viņa rīkles izvēlās kaut kas neliels un spoži zils; tas dzinkstēdams nokrita uz grīdas un Sīra pieliecās, lai to paceltu. Kad viņa atkal pacēla acis, krauklis jau bija prom. Bet savos pirkstos viņa turēja gabaliņu debesu.
Nu viņa zināja. Vismaz viņai likās, ka viņa zin - kraukļi naktīs aiznes debesis. Kur, kāpēc - par to Sīrai nebija ne jausmas, bez zilais dārgums, ko nu viņa, ķēdītē iekārtu, nēsāja uz krūtīm, izteica pietiekami daudz.
Pēc pāris naktīm Sīra atkal pamodās, šoreiz no spārnu vēdām - nakts tumsā aiz loga pazuda melns putns, bet uz palodzes vizēja gaišzils mozaīkas gabaliņš ar nelielu mākoņu dūmaku tajā. Sīra to kārtīgi nopētīja; sirds viņas krūtīs smagi sitās aiz sajūsmas un bērnišķīga satraukuma. Rītausmā viņa savu ieguvumu uzlika uz viegli apkaltušas maizes šķēles un apēda, rūpīgi izgaršodama zilgmi un mākoņus. Debesīs saldēja viņas rīkli kā auksts, svaigs ūdens un mazliet koda mēlē. Mākoņi garšoja saldenskābi, līdzīgi zaķkāpostiņiem un viršu medum.
Turpmāk katru nakti Sīras istabā tika atsāts gabals debesu. Kraukļi laidelējās šurpu turpu un iekārtoja savas ligzdas ap Sīras māju, kamēr viņa uz tās sienām centās salikt zilu mozaīku. Šķita, ja tas izdotos, viņa beidzot saprastu, ko meklē un no kā cenšas atbrīvoties, tā bija spēle ar bīstami dziļu jēgu, kuru viņa pati nespēja līdz galam izprast. Putni viņu vēroja, it kā gaidīdami viņas darba iznākumu un jau nojausdami to pēc spīduma viņas acīs. Pat dažas zvaigznes bija nolaidušās pavisam zemu, lai ieskatītos topošajā gleznā. Bet debesis tapa arvien tukšākas un tukšākas. Kraukļu dziesmas atbalsojās pret tām kā pagātnes trokšņi tukšos akmens gaiteņos.
Sīra jutās mazliet slima. Darbs ritēja uz priekšu, bet nešķita augam pilnībā, kaut kā mūžam trūka un neļāva tuvoties nobeigumam. Sirds klaudzēja pret ribām kā mazs, ciets āmurs, un brīžiem šķita, ka viņas krūtīs kaut kas švīkst. Sīra nometās uz ceļiem zilas sienas priekšā, viņai trūka elpas un viņa bija sevi iztukšojusi. Nebija vērts meklēt nezināmo, nu viņa to zināja, un nebija vērts censties atjaunot, ko viņa nebija radījusi. Kaut kā trūka, bet viņa nespēja saprast - kā tieši. Tomēr nenožēloja neko. Vienīgi tukšums viņā bija pārlieks, tas auga un elpoja Sīras krūtīs, atņemdams viņas elpu un nomākdams domas.
Tad kaut kas viņā noknikstēja kā sauss, pārlauzts zars. Elpa satrūkās un aizspurdza pār jumtiem kā zvirbulis. Sīra sajuta sevī trulas, smagas sāpes, it kā kaut kas censtos atrast ceļu ārā no viņas šaurās sirds. Kārtējā debesu lauska izslīdēja no Sīras pirkstiem un sašķīda pret nama pakāpieniem. Putni satraucās, vēzēja spārnus un skaļi krauca, it kā saukdami, it kā aicinādami, bet viņu balsis līdz Sīras apziņai vairs nenonāca. Viņas krūtis atvērās kā pārrauts dambis un no tām ar ķērcienu izrāvās izpūris krauklis, tad otrs, tad trešais, viens pēc otra, un aiz viņiem spēcīgā straumē triecās debesis; debesis, ko Sīra bija meklējusi. Brīvas no cigarešu dūmiem, vulkāniem, nodevīga karstuma un zem pēdām drūpošiem akmens pakāpieniem.
Kraukļu vainags griezās augstu virs Sīras, un viņa nenožēloja it neko.