Likantropiskās · piezīmes

Izrauts no nebūtības, Keims izgrūda mežonīgus, neartikulētus vaidus, nespēdams panest, ka viņam atkal ir vārds. Nespēdams panest to, ka viņš ir. Svelošs baltums atkailināja un dedzināja viņa ķermeni, kas nevaldāmi locījās un raustījās nežēlīgajā, piepildošajā gaismā kā tārps, vārgs, ievainojams un nepilnīgs. Vairs ne mazākās vietas tukšumam, ne mazākās iespējas neesamībai... Keims būtu izmisis, ja spētu, ja reiz kaut jel kādas sajūtas jāpieņem, bet tā vietā viņā kā ūdens slīcēja plaušās ieplūda mīlestība. Keims gārdza, drebuļi kratīja viņa locekļus un esamība plosīja apziņu, šo šaušalīgo instrumentu, īstenu inkvizitoru ieroci. Ne mirkļa atpūtas; domu vilcieni triecās caur Keima acīm ārpasaulē, raujot viņu sev līdzi. Līdz kaulu smadzenēm viņš sevi izjuta un ilgojās ienīst, riebīga viņam likās bālā āda, kas spriegi bija novilkta pār kauliem, riebīgas bija mīkstās, mitrās miesas un pulsējošie orgāni, riebīgi - kauli un plēves; cik gan bija atbaidoši būt ieslodzītam šajā elpojošajā, svīstošajā, gribošajā slazdā. Pārlieku daudz dzīvības, pārlieku daudz. Bet viņš nespēja ienīst. Pret viņa gribu ķermenis cēlās un radīja. Keimam bija vārds, bija vēlmes, bija griba - neizturami, neizturami, tomēr citas iespējas viņam nebija, kā tikai alkt nebūtības. Caur ķermeņa acīm lūkodamies, viņš redzēja daudzus tādus pašus kā viņš - pēkšņi izrautus, pēkšņi radītus un koncentrētus vienā esamības punktā - viņi dega bālu augumu acīs, tiekdamies pret sagrāvi, no kuras nākuši. Bet ķermeņi smaidīja, radīja un apbrīnoja, tie kustējās cauri dzīvei kā paklausīgas lelles, ļengani, nesalīdzināmi ar to spēku, kas centās izlauzties un nebūt.
Keima kliedzieni noplaka vārdos, lūpas veidoja pretdabiskas skaņas, domas ieslogot šauros rāmīšos, kas griezās Keima būtībā. Just sevi... Just sevi... Just sevi... Tik labi bija nebūt, eksistēt vien kā nojausmai, nepiepildītai idejai, no veseluma neatdalāmai bezapzinības daļai, kas izplūda arvien plašāk un plašāk, attālinoties no esamības robežām. Keims nebija gribējis just un mīlēt, viņam vispār nepiemita kas tāds kā griba, kas tāds, kas vienā mirklī liktu saprast - es esmu - pie tam, bez mazākās cerības uz attālām, bet šādam mirklim kaut cik patiesām jūtām, kas vestu jau atkal pretī bezgalīgajam klusumam, kurā vienīgā kustība bija tik tikko manāms, bet neapstādināms sabrukuma process. Tomēr nekas neliecināja, ka ķermenis varētu padoties un sabrukt, nē, tāda žēlastība tam nepiemita, tikai nebeidzama tiekšanās uz priekšu, arvien tuvāk dedzinošās gaismas avotam.
Savā ieslodzījumā nīkdams, Keims nolēma iemācīties izmantot ieroci, kas vērsts pret viņu pašu. Kādu dienu viņš pārvarēja sevi, sakopoja sevi vārdos un kliedza uz liesmojošo lodi debesīs, jo tā šķita vislīdzīgākā moku avotam -

- Atlaid, manis nav! Tas, ka tagad runāju, ir meli pret nebūtību, no kuras izrāvi to, ko nosauci par Keimu, atlaid!!!

Citi ķermeņi satraucās, sagūstīja viņējo un iegrūda to smacīgā, baltā telpā. Bet Keims nepārstāja lūgties. Atlaid... Atlaid... Laid...
Līdz pēkšņi viņš saprata, ka iestājies klusums. Tomēr tajā Keims nebija viens. Viņam pretī stāvēja kāds no avota - Keims novērsās, tik nesadalīta būtība bija viņam nepanesama. Avota sūtnis klusēja. Vēsts plūda vien no viņa smaida. Tik neizturams.

- Keim, mēs tevi laižam. Neesi vairs.

Keims sajuta pārsteigumu, jo sūtņa acīs viņš saskatīja sevi, bet tas arī bija pēdējais, ko viņš juta.
Klusums pieauga spēkā, sašķaidīdams iegrožotās domas, likdams ķermenim izirt un samaldams atomus. Esamība trīcēja, ātrāk, tikai ātrāk, kamēr to pavērsa pretējā virzienā, prom, prom, prom...!!! Nebūtība uzplauka kā zieds pār sabrūkošo eksistenci, uzņemdama sevī atpakaļ Keimu, kura vairs nebija, klādama savas ziedlapas pār mēmu izplatījumu.