Likantropiskās · piezīmes

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Tā, sociālie zvēriņi, pastāstiet man -
Kāpēc tik daudzlem liekas ok pieskarties pilnīgiem svešiniekiem? Vai tā ir savas personīgās telpas neesamība, neapzināšanās, ignorēšana? Uzgrūšanās garāmejot, berzēšanās rindās un transportā, izplūšana pa sēdvietu, okupējot citu - jau aizņemtu, pieskārieni pleciem un rokām uzrunājot vai atvainojoties... Atbaidošākais, ko es pati esmu pieredzējusi - mēģinājums satvert un virpināt manu matu šķipsnu sarunas laikā. Un tas nebija tuvs cilvēks, gluži pretēji - tikko satikts.
Tas viss ir ok un patīkami? Brīžiem sāk likties, ka to, kuru personīgā telpa ir lielāka un labi definēta, ir tiešām maz.
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry

* * *
[User Picture]
On 12. Decembris 2011, 14:38, [info]vilkate commented:
Tiešām tā matu aiztikšana ir kaut kas tāds, ko ne viens vien piekopj?! Ārā prāts!!! Tas liekas tik tiešām pats nepieklājīgākais un atbaidošākais veids, kā pārkāpt nepazīstama cilvēka zonu, protams, ja atskaita intīmu grābstīšanos un tamlīdzīgas jēlības.

Es it kā esmu dzimusi un augusi pilsētā, ja neskaitu piecus gadus, kurus nodzīvoju vientuļā vietiņā pie jūras un tur arī jutos visvairāk mājās. Bet personīgais lauks vienalga liels, un šķiet, ka, kopš atkal dzīvoju centrā, tas tikai palielinās.

* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry