Dīvaini sapņi, bet vai tad īstenība reizēm nav pat vēl dīvaināka? Draugs smējās pie sevis, murminot vārdus, kurus nespēju sadzirdēt, it kā sarunājoties ar kādu. Pēkšņi es sajutos akls, kurls un nevarīgs. Cilvēks, kas sēž man pretī, runā ar tiem, ko es nedzirdu un vēro tos, ko neredzu, viņš paceļ putna spalvu un jau spēj lidot, bet ko gan spēju es? Tikai sapņot. Vilciena klaboņa mani lēnām ieaijāja miegā un es redzēju savu draugu ejam pa pilsētas pelēkajām ielām, bet viņš smaidīja, gluži kā vienmēr, roku turot pie pleca dābolainam zirgam. Jauks dzīvnieks. Vilciens noklabēja, noraustījās un es pamodos – laiks kāpt ārā.
Vienradzis var būt arī govs ar vienu ragu, es nosmīnēju un pēkšņi nožēloju, ka esmu braucis tik tālu ceļu, lai sekotu kāda vājprāša fantāzijām. Nav vienradžu, nav neredzamo, nav it nekā. Nav nekā, ko es neredzu. Tas vienkārši būtu pārāk nežēlīgi, kāpēc gan kādam bija jārada pasaule, kuru tās iemītnieki tāpat nespēj novērtēt. Tā es domāju, tomēr sekodams drauga pēdās, kamēr viņš skraidīja turpu šurpu pa smilšainu lauku ceļu, arvien attālinādamies no stacijas un tālumā izgaistošās vilciena dunoņas. Viņš plūca ziedus ceļmalā un dāvāja tos man, viņš ar smaidu pavadīja putna lidojumu debesīs, neaizmirsdams uzsmaidīt arī man – starp meža gariem viņš iederētos, viņi nemaz nepamanītu viņa atpalicību no cilvēku pasaules un nespēju orientēties jebkādās matemātiskās darbībās. Viņš taču smaida. Tik daudz, ka to nebūtu iespējams izskaitīt.
Mēs gājām ilgi, diena bija visai karsta un smilšu klājums uz ceļa man lika atkal un atkal atminēties tuksnešus, kuros biju ieslodzīts sapņu laikā. Mana elpa nomira un es nespēju doties tālāk. Un nekur nemaz arī nebija jādodas – šķiet, ka mūsu ceļš bija galā. Draugs bija apstājies pie veca, resna ozola un vērās tā lapotnē ar apbrīnā mirdzošām acīm. Dumiķīt, tu nespēsi tajā uzrāpties, es viņam uzsaucu, tomēr viņš kāpa – negaidīti veikli, gluži kā vāvere, un drīz jau sēdēja augstā zarā, laimīgs, smejošs, saules zaķīšiem skraidot pār viņa vasarraibumainajiem vaigiem. Tik sīks varenā koka rokās, ka tas šķita tapis vēl jo senāks un augstāks. Ainā bija kaut kas tik savāds un trausls, it kā iznācis no aizlaicīgu atmiņu kambariem, ka sauciens – kāp lejā! – iestrēga manā rīklē. Vējš šalca ozola lapās, un uz mirkli man izlikās, ka tas sveicina manu smaidošo draugu kā sen gaidītu viesi.
Viņš nokrita.
Vienkārši ļāva sev krist. Daba visapkārt sastinga un apklusa, bet man šķita, ka no tālienes, no ēnām izlaužas dobja, naidīga balss, zemi un stiepti tā vilka vienu vienīgu skaņu, vienu vienīgu vārdu nesaprotamā valodā, tās bija radīšanas mokas un iznīcība, kas ieplūda dziļi manā sirdī un aizžņaudza to. Gaiss visapkārt vibrēja kā pie liela karstuma, bet man šķita, ka tas cenšas aizbēgt. Un tad – klusums. Viss bija beidzies. Starp akmeņiem kā nobiedēts dzīvnieciņš aizskrēja klusa, asa skaņa; tā skan kauli, kad tos salauž. Draugs bija gāzies ar galvu uz leju, ļengani kā aizmidzis, un lauzis sprandu. Stāvēju, nespēdams pakustēties, stīvi izstiepis vienu roku pret viņu, lai satvertu nesatveramo.
Tad viņi nāca. Visupirms man šķita, ka murgoju, ka šoks atņēmis manu skaidro saprātu, bet pēc tam jau bija vienalga, viņu bija par daudz, lai to izprastu. Viens pēc otra no raupjā ozola stumbra slīdēja zaļgani, miglaini stāvi, nepiederīgi spožajai dienai, nākuši no sapņu un krēslas pasaules. Ziedi, viņu soļu skarti, nolieca galvas un sakļāva ziedlapas; taureņi krita, aizmirsuši lidot, vējš stājās dejot koka lapotnē – viņus bija skārusi nakts. Tie stājās ap manu draugu, kura seja joprojām nesa smaidu, ielenca viņu rituālā pusaplī. Es zināju, ka viņi grasās atņemt man vistuvāko, bet nespēju darīt neko, lai to apturētu. It neko.
Mans draugs, tu nebiji melojis... Tu man solīji parādīt vienradzi un nu es viņu redzēju. Ozola stāvs novaidējās kā vecs vīrs un pavēra savu grubuļaino mizu, izlaižot no sevis pelēcīgi mirdzošu būtni ar pērļainām acīm. Gaisma tajās drebēja kā vēja raustīta sveces liesma. Mirdzums. Savītais rags staroja tālu, aicinošu gaismu, un es sapratu, ka vēlos būt tās tuvumā mūžam. Sastingusī roka atslāba un nolaidās, es apsēdos zālē un vēroju skaisto būtni noliecam galvu pār mana drauga atdziestošo ķermeni, lūpām kustoties it kā teiksmojot, it kā atgādinot par visiem aizmirstajiem sapņiem maigā, dziedošā balsī. Draugs atvēra acis, viss neprāts no tām bija zudis, tikai kluss miers tajās plūda kā pazemes upe. Zaļie stāvi līgani šūpojās kā dejā, pamazām izšķīstot smaržīgā dūmakā un apslēpjot brīnumaino ainu miglā.
Piedod, ka es tev neticēju.
...
Vai es tevi vēl kādreiz redzēšu?
Jā.
Kad un kā?
Šeit. Drīz. Es tevi saukšu.
Es tev ticu.
Es tevi gaidu.
Drīz.
***
Kopš viņa vājprātīgais draugs izdarīja pašnāvību, šķiet, ka arī mana brāļa saprāts ir ticis iedragāts. Viņš ir palicis pavisam savāds, tāpēc vairos viņu ilgi atstāt vienatnē. Nē, ne depresīvs vai nomākts... Gluži otrādi, viņš smaida. Runā par noslēpumiem, par skaistumu, acīm mirdzot kā pēc spilgta, domas pārņemoša sapņa. Viņš ir ārpus šīs pasaules, tāpēc uzmanu viņu, jo tos, kas vēlas iziet ārpusē, pasaule labprāt sevī nepatur. Šodien viņš vēlas man kaut ko parādīt – saka, ka vienradzi. Tāpēc tagad sēžam vilcienā, lai brauktu sazin kur, es pat neesmu pārliecināta, vai viņš pats zina, kurp dodamies. Vairos brāli traucēt ar jautājumiem, šķiet, ka viņš ir iegrimis dziļi savās fantāzijās - pieplacis logam, vērodams garām slīdošos kokus aizrautīgi kā bērns, un smaida savu bezgalīgo, noslēpumaino smaidu, smaida...