Nez, vai tas ir vējā, kas šogad tik ātri pienācis un tik auksts, vai naktīs varbūt, bet ne tikai visi vārti vaļā vērti, kaut kas dziļš un rosinošs notiek arī katrā, kas spēj reizē būt daudzi vai sapņo kaut vai mazliet. Pat Salvatore uz brīdi bija atvēris acis, kas sen jau nenotiek bieži, un nevajag arī. Un tad vēl tās ugunis un maldugunis skrietin skrien caur rokām, brīžiem noplok, brīžiem uzviļņo tā, ka aizraujas elpa, vai arī sāc skriet cauri miglai un pat galvu nepagriežot redzi, ka blīvi, balti augumi auļo tepat tev līdzās un aizdod savu spēku, jo esi taču savējais, esi brālis un māsa, un tuvojas svētki! Tad negribi skatīties spoguļvirsmās, jo tāpat zini un jūti, ka acis ir dzīvnieciski slīpas un starp lūpām ir mazliet asiņu un mazliet melnas zemes, ka mati sapinas briežragu kronī un lūša nagi koku mizās iecērtas viegli kā sniegā. Zilas gaismas mirguļo uz celmiem, un katru reizi, kad tās skar tevi, esi mazliet cits. Mazliet viens vai divi, vai arī trīs, un kurš no jums visiem - kurš ir tas brīvais vai būs?