Sienāži un cikādes naktīs arvien skaļāk un trauksmaināk kliedz (trin savas kājas), viņu mūžībai pienācis gals un liekas, ka sirds tam trīsuļo līdzi, naktis kļūst viedas un vēsas kā manu neredzamo āda, gribas tikai skriet un izrauties atkal vien šoreiz vēl tālāk, būt īstai kā tagad un kā vairs nav tāda vēlāk.
Manas ķēdes ir vieglas un plēsīgas, manas ķēdes ir vējš plūškoka lapās, grabošs kā lietus un migla plaisā par godu tumstošai saulei. Tu esi nopietns, mans zvērs, tik nopietns...