Kad kāds aiziet pa durvīm, no kuru otras puses mirdz neizstāstāmi spoža, maiga gaisma un visums kaķa līkumā murrā, gribētos paieties mazliet līdzi, redzēt, ko viņš redz un just, ko viņš jūt. Pieredzēt nedaudz tā viegluma, sapratnes un miera. Lai arī kāda līmeņa izpratne jau nebūtu gūta, tā būtu nedaudz vieglāk pavadīt.
Bet jāpaliek un jāmācās paļauties.
Reizēm šķiet - vai nav (ne)daudz nežēlīgs brīžiem tas viss, kas it kā jāpgūst?
Bet jāpaliek un jāmācās paļauties.
Reizēm šķiet - vai nav (ne)daudz nežēlīgs brīžiem tas viss, kas it kā jāpgūst?
Noskrēja gar pieri, gar pirkstu galiem un prom ir. Bet mēs taču atradīsim ceļu viens pie otra, vai ne? Agri vai vēlu.
Gribētos...