Palasīju savus vecos darbus. Viens ārprāts! Tāds mīlīgs, dusmīgs naivums. Nē, nav kritušo eņģeļu, kas triecas pret ledus ezeriem, no pakaļas izsitot degošas, melnas rozes, tomēr nevērība, neuzmanība pret valodu, pieķeroties tā brīža emocionālajam lidojumam - it kā tas kaut ko kompensētu. Nē, tīri kvalitātes ziņā neko nekompensē pat man - ne tagad, kad es teju vairs neatceros tā brīža emocijas. Bet bija laba skola. Šobrīd gan radošajā darbībā tāds kā apstājs iestājies, bet pamazām atkal iekustos. Domas niez ķerties pie prozas, tomēr tā diez ko "nenāk" pagadām - nez, vai līdzētu mehānisks darbs, jebšu labāk uzpirkt mūzas?
Joprojām nezinu, kāpēc rakstu.