Šonakt pabiju burvīgā gotu-konkubīņu pazemes priekamājā, kur visas bija skaistas un visas mācēja spēlēt vijoli. Detaļās neiedziļināšos, labi? :]
Un pēc tam satiku divus savas bērnības murgus, kas sākumā sākās tāpat kā bija sākušies bērnībā, bet tad es ļāvos savas pagātnes aizvainojumam, sāpinājumam un vientulības bezspēcīgajām dusmām, un izplosīju viņus ārā no sava prāta. Pa gabaliem vien.
Viņi palika aprakti sniega kalnā, lielceļa malā, un izkusīs reizē ar to.
Bet kur liksim kaulus?