..to domu galvā es notvēru..

Pirmdiena, 14. decembris


Dievs otru cilvēku nav radījis tādu, kādu es viņu būtu radījis. Nav devis man viņu par brāli, lai es pār viņu valdītu, bet gan – lai es, uz viņu raugoties, atrastu Radītāju. Dieva radītajā brīvībā otrs man kļūst par prieku, lai gan pirms tam viņš man bija tikai pūles un raizes. Dievs nevēlas, lai es otru veidoju pēc tēla, kas man šķiet labs, tātad pēc manis paša tēla. Dievs neatkarīgi no manis ikvienu ir veidojis pēc Savas līdzības. Es nekad nevaru iepriekš zināt, kā Dieva līdzībai otrā jāizskatās, vienmēr tas ir pilnīgi jauns, tikai Dieva brīvā radīšanā pamatots tēls. Mums tas var šķist svešs, pat bezdievīgs. Bet Dievs otru radīja kā Sava Dēla, Krustāsistā, līdzību, un arī šis tēls, pirms to aptvēru, man šķita neiedomājami svešs un bezdievīgs.
[D.Bonhēfers]

smagi nogurusi skatīties uz to visu.
paldies draugpsihologiem.

žēl, ka es Tevi sasodīti nesaprotu. Un nesaprotu arī klusumu.

pēdejā laikā varu bīdīt tekstus, vai aŗī tieši viņus saīsināt.
kurš zin kā labāk.
masveida aizņemtība visiem un secinājumi psiholoģijās. ... kas var but labaks par to..

Un psiholoģijas apmeklējumos vaakr atklāju, ka man PATS svarīgakasi, ir tas, kā cilvēki man liek justies.
[22:44:40] Annīī says: kā izturas man liecina - ko nozīmē. uun tas ir the bestest important
[22:44:42] Annīī says: :)
[22:44:52] Annīī says: un tagad jamācās no tā tikt vaļā.
[22:45:51] Annīī says: jo man par visu varu vjaag cilvēkus, lai apliecinātu savu vērtību, jo izsecinot sanāk, ka es sevi nespeju novērtēt un mīlēt, tapēc man aptīk būt vadītajai, lai konpensētu to, ka uzskatu, ka neesmu mīlama.
[22:46:16] Annīī says: un cilveķu man vaajg envsi viņa dēļ, bet lai pierādītu, ka esmu aks īpašs.
[22:46:42] Annīī says: jebšu otrs cilvēks ir apleicinājusm , ka esmu kkas īpašs, un tas civlēks, kam man ats ir jāapliecina, esmu es pati, jo iekseji tam neticu ;)
[22:46:49] Annīī says: psiholoģijām ir nozīme.
[22:47:15] Annīī says: kamēr pati saprotu, ka citi uzlabotājgarstāvokļi neder, ka jatiek ar sevi labās attiecības.
[22:47:21] Annīī says: īpasi, aj citi ir ļoti aizņemti :)


un vsipār doma uz tatriem azistopēt

http://www.youtube.com/watch?v=GUcXI2BIUOQ

But there is something i've got,
there is something i've got,
there is something i've got,
nobody can take it away...

Got my hair on my head
Got my brains, Got my ears
Got my eyes, Got my nose
Got my mouth, I got my smile
I got my tongue, Got my chin
Got my neck, Got my boobies
Got my heart, Got my soul
Got my back, I got my sex

I got my arms, my hands, my fingers,
my legs, my feet, my toes,
and my liver, got my blood..

I got life, i've got life's, i've got headaches,
and toothaches and bad times too like you ...

I got life, and i'm going to keep it
as long as i want it, I got life.....

heart, soul
heart, soul

to laikam neizskaidrot, tāpat kā ūdens siltumu 1mā septembra nakts peldē, vai to kā man nepatīk runāt pa telefonu, lai arī mājās ir pazudusi elektrība un mani kožļā puika. bet iekšēja sajūt, ka pēkšņi viss vairs nav kārtībā. nepatīk telefoni, viņi nevis palīdz, bet traucē savstarpējā saziņā. Lai gan dzirdēt tālejošu jautājumu par rudens brīvlaiku bija diezgan forši. >.<
Labi, jāpošas uz Papi. Apmaiņa hīr āī kõm!




It's probably something i cant explain,like the heat of the water in the 1st OF september swim, or maybe the fact that i don't like to talk through phone, although there is no light, no electriCity in whole house AND the dog is biTing me. But the feeling from inside suDDenly this morning says - Its not all okey. I don't like phones, they aren't helping "conecting people", but they are something in the way.. okey, but i wish success to someone, so he can find that other uk cheaper sim card. ehh, nothing to think about, have to start packing things for youth exchAnge in pape, and then we will see.

yup, i already signed the application to other (smarter) English group. shitty for me?

http://spellcheckplus.com/ nāāāāīīīs!

It would take 15 B52s to kill me

Created by Bar Stools

It's good to be informed!

Your Soul is Searching

You are a wanderer. You constantly long for a new adventure, challenge, or eve a completely different life. You are a very grounded, responsible, and realistic person. People may not want to hear the truth from you, but they're going to get it. You believe that people see you as larger than life and important. While this is true, they also think you're a bit full of yourself. Your near future is a lot like the present, and as far as you're concerned, that's a very good thing. For you, love is all about caring and comfort. You couldn't fall in love with someone you didn't trust.

And yup, kayaks are simply wonderful pastime activity, in the middle of working on project. Lets go back to work! Some time is missed in Baibas ferwell party at FP ķēķis and pilgrimage meeting

bļin, ja tu zinātu, kā tu mani kaitini. kaut kā kaķis pie loga, kuru tracina tauriņš, stūlbais loga skrienošais kukainis. tā jau tāda ņirgāšanās!

vakardienas atklājums uzliekot video - kāds pārāk looks like Mika.
tā iet, kad atsaka nakts riteņbraukšanu.

arī tas, ka uztverei ir jāmainās un tā mainās ir tradīcija mans draugs.

Piektdiena, 2009. gada 21. augusts
Pārdomām

Mīli mani tāds, kāds tu esi.
Es pazīstu tavu nabadzību un tavas dvēseles cīņas un nemieru, es zinu, cik vāja un nespēcīga ir tava miesa; es pazīstu tavu gļēvumu, grēkus un kritienus, un tomēr es tev saku: “Dāvā man savu sirdi, mīli mani tāds, kāds tu esi!”
Ja tu gaidīsi, kad būsi eņģelis, lai beidzot mīlētu, tu mani nemīlēsi nekad. Pat ja tev nākas bieži krist un kļūdīties, darot to, kas vēlāk jānožēlo, pat ja tu esi slinks savu tikumu kopšanā, es neļauju tev nemīlēt mani. Mīli mani tāds, kāds tu esi!

Ik brīdi, ik situācijā, kādā tu atrodies, vienalga, vai tu izjūti dedzību vai sausumu, uzticību vai neuzticību, mīli mani tāds, kāds tu esi!

Es vēlos tavas nabadzīgās sirds mīlestību! Ja tu gaidīsi, kad kļūsi pilnīgs, lai beidzot mīlētu, tu mani nemīlēsi nekad. Vai gan es nespētu ikvienu smilšu graudu pārvērst par skaidrībā, cildenumā un mīlestībā starojošu eņģeli? Vai gan es ar vienu savas gribas žestu nespētu likt celties no nebūtības tūkstošiem svēto, tūkstošiem reižu pilnīgākiem un mīlošākiem nekā tie, kurus es esmu radījis? Vai gan es neesmu visvarens? Un tomēr man labpatīk atstāt nebūtībā šīs brīnišķās būtnes un to vietā izvēlēties tavu nabadzīgo mīlestību!

Mans bērns, ļauj man tevi mīlēt, es vēlos tavu sirdi!

Es gan turpināšu tevi veidot, bet pagaidām mīlu tevi tādu, kāds tu esi.

Un es vēlos, lai tu darītu tāpat, – es vēlos redzēt, kā no tavas nabadzības dzīlēm augšup kāpj mīlestība. Es mīlu tevī visu, arī tavu vājumu.

Un, kad tev nāksies panest ciešanas, es dāvāšu tev spēku. Tu man būsi dāvājis mīlestību, un es tev dāvāšu mīlestību vēl vairāk, nekā tu spēj iedomāties.

Tikai atceries – mīli mani tāds, kāds tu esi!


Anrī Kafarels

Godīgi sakot nezinu vai man ir maz ko teikt, .... varu ieteikt klausīt to, ko Dina šodien teica, tur ir patiesība, lai gan rēķinies, ka visdrīzāk viņa parasti atbildēs asi, tādēļ uzmanies, lai viņu nenokaitinātu, un nolīdzinātu lēnām attiecības, jo savādāk viņai ir kkāds zobs. Bet tur nepalīdzēs "atrisinām problēmas" vai "tagad gāžam sienas" attieksme, to tu visdrīzāk varēsi panākt tikai ar laiku un Vienkāršu, draudzīgu attieksmi.

.. mhm, runājot par to, ko teici - cits vairāk domā. njā. šis temats ir ļoti sarežģīts. protams, cik cilvēku tik viedokļu, bet varu teikt tikai no pieredzes un ta kas redzēts apkārt.

saproti atklāti - tava lielākā problēma ir egoisms. un īstenībā diezgan izteiktā veidā. atceries - tas ne vienmēr izpaužas pierastajā veidā. bet, protams, tur arī tev nevar neko pārmest, tā notiek, īpaši, ja bērns ir tomēr izaudzis savā ziņā viens. (bet man patika budas doma par to, ka atsķirība no eiropas, kur visi pievērš uzmanības visādām bērnības ietekmem utt. ka budisms vnk neprāto, bet liek tikt galā ar problēmu - tā pat, kā ieraugot ievainotu antilopi, tu nevis sēdi un domā, no kuras puses nākusi bulta un kas to šāvis, bet vnk izvelc būltu un izglāb dzīvību).

Ir jāsaprot - egoisms nav kkas pretējs kautrībai vai nedrošībai, tas viss var ģeniāli sadzīvot kopā, jo viss savā ziņā ir izkropļots atspulgs uz cilvēku attiecībām. Un ja man godīgi jāsaka, lai arī cik wierdo viss var neizklausīties, saviem spēkiem tu pats sev nepalīdzēsi, neredzu tadu iespēju.
Visiem neder vienādas zāles - bet vienīgais, ko spētu pateikt tadā gadījumā ir svētceļojums. nedomā, ka mēģinu ieteikt citiem, to, kas vnk patika man, bet es zinu, cik daudz man tas pirmajā reizē palīdzēja. [protams, varētu šobrīd pateikt Tavu veidokli, par to, ka apsvēri, bet saprati, ak tas nav tas - pārāk maz izaicinājuma, viss noteikts, utt. ... bet saproti vienu lietu, ta nav kkāda Tavu spēku pārbaude, tas nav pat īsti parbaudījums Tev, vai tas ko Tu gribi, vai ko Tu negribi. (jo viss šis - pienācīgs izaicinājums man, tas neatbilt man un tam, tas viss tikai vēlreiz akcentē visa vēršanu uz sevi, savi spēki, viss ko es varu iemāvīties, lai "es krāšņi uzplauktu" jo tas viss nav izaicinājums tev, tev, tev. Tas ir tavs ceļš ar Dievu. tavs ceļš, lai iemācītos paļāvību .. sadzīvošanu ar viņu.
Prasi godīgi nedomāju, ka tu viņu tagad pazīsti, varbūt pirms 2iem gadiem tam būtu ticējusi, tagad vairāk tas varētu būt "tavs uzskats, par to kāds viņs ir, kā ir jābūt attiecībam ar viņu, un zīmes. tāpat visu izdomāt tūlkot pa savam.

"Bet par šo tēmu nav vērts spriest vai spriedelēt, vienmēr der paskatīties pašam uz sevi, un ja kkas nav tā, nu tas nozīmē, ka tev rūpīgi ir jāielūkojas sevī, jo mūsu attiecības ar citiem, mūsu saskarsme, citu spēja uzticēties mums tikai liecina par to, kādā stāvoklī mēs paši esam.cilvēki, paziņas un draugi ir dažādas kategorijas, katra savā ziņā Dieva dāvana, katra ļoti daudz ko par mums kā spogulis parāda. Mūsu attiecības ar cilvēkiem apkārtējiem - rāda mūsu psiholoģisko spēju iejusties, citiem spējas pielāgoties, citiem palīdz atklāt trūkumus, uztrenējamās puses, attiecības ar paziņām - atspoguļo spēju pieņemt, sadarboties, sastrādāties, bet patiešām iekšējo harmoniju dvēselē, cik spēj sakārtots atspoguļo tavas spējas veidot attiecības, ar patiesiem draugiem kurās visvairāk nepieciešama uzticība, paļaušanās, spēja ieklausīties, iedziļināties un dod sirds padomus. īpašības, kas nepieciešamas pilnveidot attiecības ar citiem, lai, reāli ja padomājam, lai veidotu harmoniskas attiecības pašam ar sevi."

runājot par "citi domā vairāk" - kā teicu, tas nemaz nav nekas labs. es labi zinu. biju tik sapista pirms 2iem gadiem, pie nekā laba tas nenoveda. nekad nav novedis. Protams ir "superdomātāji" - un prieks par to, bet tās ir stipras personības, no kurām var pasmelties citi, bet tas nerodas no piepumpētas galvas ar visa, kas apkārt, informācijas nesijātas uzsūkšanas.


Kā bija tai tekstā par attiecībām ar tuvākajiem – tas atspoguļo mūsu iekšējo līdzsvaru, un atvainojos, ja tur viss tomēr ir sašķiebies, tas liecina par nelīdzsvaru mūsos.
Un kā organismam, kur reāli fiziski kkas nefunkcionē normāli, ir nobīdes, ir vingrinājumi, kas iespējams var palīdzēt uzlabot situāciju, bet tik pat no otras puses, vienkārši vingrinājumi nepalīdzēs, citreiz tie tikai vēl vairāk traumēs ķermeni, redzēsim, ka paliek sliktāk.... Un laikam pats stūlbākais šajā gadījumā būtu iedomāties, ka šāds cilvēks sāktu neko nefiltrējot, neizvērtējot vienkārši grābt sportazālē un skriet pie visiem trenažieriem, rīt visus steroīdus pēc kārtas, darīt / pieņemt visu, kas nāk , jo „varbūt kkas no tā ir labs, negribu palaist garām”.

Un tā pat ir garīgajā pasaulē.

Tu nevari ņemt un grabt visu informāciju, uzreiz visu, kas skan pazīstami uzskatot par superpatiesību. Jā, pēdējā laikā esi sācis pamatīgus prāta treniņus, līdz pēdējam, redzi, kur tas ir nonācis? Visiem apkārt ir reāli pasliktinājusies kontakta iespēja. Un nav jāiedomajas tāpēc, ka pārējie ir mazak domājoši, dzīves negudri, tādi, kas nav sapratuši, cik tam jāpievērš uzmanība.
Varbūt vienkārši ir svarīga lieta – līdzsvars.
Dievs neļaus tev sevī sasniegt visu augstāko, savu līdzsvaru, ja tu paļausies uz to ko TU vari sasniegt, cik vari izlasīt, sevi notrenēt un attīstīt. Tas ir ļoti vienkārši, jo īstenība, tu pats to sev būsi liedzis, jo nav pilnīgas harmonijas, ja nav līdzsvara abos svara kausos –
Pirmais kauss – „cik es varu Paļauties uz sevi (piespiest sevi, attīstīt, darboties)” un otrais ir „vienkārši paļaušanās” – paļaušanās uz dzīvi, uz to, ko ietekmē Dievs, paļaušanās un pilnīga padevība, ka – es neesmu visas pasaules centrs, pat ne savas, neesmu visa spēks. Hēj, slava egoismam – es visu varu pats.

Es neko nepārmetu, bet diemžēl es tiešām neesmu spējīga parādīt vai uzrakstīt, vai izskaidrot to, kas ir kādreiz noticis manī, bet es zinu, ka es varu tikai būt no sirds pateicīga Dievam, ka tiku no ta purva ārā. Protams, tas neuztaisa dzīvi par to, ka tu pēkšņi ieslēdz smadzenes brīvdienu režīmā un nedomā, paliec par vidējo dzērājlatvieti, kura, pārdomas ir svešas. Kamõn, ta dzīvē nenotiek, dzīve vienmēr tev piespēlēs situācijas, amizantas, sāpīgas un arī dzīves triecienus, un bez spējas domāt un atrast tajā visas mācības, kas nepieciešamas, tu nemaz nemācēsi izdzīvot pasaulē.
bet tā ir tā atšķirība, ka ir jādzīvo un jāļauj dzīvei mūs mācīt, tici man, Dievs nesūta vieglu dzīvi tikai der atcerēties, ka viņš nekad neuzliek mums vairāk kā esam spējīgi panest. Iedod tik daudz, lai dzīvojot esam spiesti visu laiku pārkāpt sev pāri, pārdzīvot ko tadu, kas liekas, pāri mūsu robežām, īstenot ko tādu, ko neticējām, ka ir mūsu spēkos.. un tā mēs augam par personībam, ta mēs caur dzīvi augam kopā ar citiem, biezi saaugot kopā, veidojot draudzības, veidojot reizēm arī daudz ko neīstu, bet mēs rāpjamies augstak, tad atkal krītam, uzrāpjamies atpakaļ. Tā veidojas personība, harmonija, iekšējais spēks, ta veidojas viss, un Tu nevari to visu dabūt pēc pasūtījuma „Antilā”, cilvēks to nav spējīgs izlasīt grāmatā.

Un ja cilvēks ir atradis savu iekšējo spēku un ja viņs tajā ir pārliecināts un drošs, tad viņam nav nepieciešamība to kādam smērēt ģīmī, viņš dalās tajā, aj viņam to lūdz, ta ir reāla strādājoša gudrība – viņa paša, piedzīvotā, nevis lietošanas pamācība no kādas grāmatas.


Un saproti veinu lietu, tur nav ko pateikties, tās ir tikai manas domas, un es netaisos ne tavu dzīvi regulēt, ne pamācīt, tā ir tava, ne mana un tā nav vieta, kur man jaukties.
es esmu bijusi psihologs ļoti daudziem un dažādiem cilvēkiem, bet es nebūšu noteikti šis cilvēks tev.
Lai tev veicas tavā gaismas cīņā, pirms 2iem gadiem redzēju, ka biji tādu uzsācis. protams, redzam ka arī tagad cīnies un vēl dedzīgāk, bet redzama ir tikai cīņa, nav vairs redzams vai ta ir gaismas cīņa. bet to jau labāk zināš laiks un liktenis, kur tas viss tevi aizvedīs. Visu, kas man bija nepieciešams šo divu gadu laikā iemācījos, un man tur ir daudz par ko pateikties, protams tas viss bija reizē ar lielu paralizējošu un sāpju daļu, bet tas bija iespejams man pats vajadzīgākais, jo saņemtais, tas kas tev ir sniegts, ko no tā iemācīties, vienmēr ir daudz lielāks kā viss pārējais.
ardievu




--------------------
tagad jūtos kā dranķe. ^_^

http://www.youtube.com/watch?v=Qw6wq3UTqJM&eurl=http%3A%2F%2Fwww.draugiem.lv%2Ffriend%2F%3FopenBlog%3D1%26fid%3D852603%26pid%3D5314793&feature=player_embedded#t=92

ko tur daudz teikt, kā cilvēki grib, tā izklaidējas :D

The Path’s spiritual energy uses justice and patience to prepare your spirit.”

“This is the Knight’s Path. An easy and hard path at the same time, as it urges us to let aside useless things and relative friendships. That is why, at the beginning, we hesitate so much to follow it.”

"This is a Knight's first teaching: you will erase everything you wrote up to now on your life’s notebook: turmoil, insecurities, lies. And in place of all that, you will write the word courage. Beginning the journey with this word and going on with faith in God, you will arrive where you need to arrive.”






http://www.warriorofthelight.com/engl/edi204_coisas.shtml

" varu tikai pateikt, ka maldīšanās ir bīstams process, un izeju parasti cilvēks saveim spēkiem nespēj atrast. tas nav nekas noteikts, pieredze.

runājot par draugiem, šis process ir mazliet sarezgītāks, jo no sākuma ir jāizprot atšķirība starp "draugiem" un "paziņām". pat iespēja kopā izklaidēties, vai daudz ko pastāstīt nepārvieto cilvekus no kategorijas paziņa uz skapi īsts draugs. lai arī kā cilvēki būtu pieraduši visus ko labi pazīst saukt par draugiem. Par draugiem kļūst tad, kam tam visam plusā jūs spējat kopā reāli ilgi sadzīvot, pastavēt, risināt problēmas, eksistēt kopēji.

problēma ir tada, ka iespējams pat ļoti labās "paziņas", ja īstenībā tās tomēr nav "draugi", varbūt spēs uzklausīt mūsu problēmas, kādreiz pat kko palīdzet, bet tas šos civlēkus ātri iztukšo. Viņiem apnīk klasuīties, nav īšti vēlme iedziļinaties un palīdzet. Kamēr ar kategoriju "Draugi" enerģijas plūsma ir vienāda - cik atdod tik saņem.

Tas ko teicu - gribi lielisku draugu, no sākuma pats par tādu kļūsti.
bet zinot tavu raksturu, tas nav viegli. bet ja kāds cenšas palīdzet , tu atbildi - no rīta pārlasi. nu labi, viss skaidrs, neko vairāk navajag. "

mazliet smieklīgi dadz pēdējā laikā sanācis par to runāt. igaunijas vai svētceļojuma vai  vienkārši 2dienu ķīmijtīrīšanas un savāddziedāšanas tiesas namā iespaidā.

draudzība..
laikam tas arī ir viss ko esmu spējīga par šo tēmu pateikt.

īstenībā viņa esot tikpat garšīga kā šokolāde, lai gan šokolādei es ticu vairāk. :) šokolāde ir pastāvīgāka vērtība, nepieļauj kļūdu tā uzskatot par draudzību. tas nav pieradums. Tu nevari uzskatīt kādu par savu draugu (ka viņš tevi tā novērtē) tikai tādēļ, ka jūs tādi esat bijuši. Otram nav pienākums tevi par tādu uzskatīt, jo draudzībai nav jābūt atrunātai un stabilai, jo stabili neesam mēs. mēs esam nestabila matērija - maināmies, un draugiem nav nekāda pienākuma manīties līdzi vai spiest sevi ar kko samierināties. Parasti gan viņi to dara. Protams līdz robežai, parasti gan īšti draugi šo robežu, lai nebūtu viņai jāpārkāpj pāri aizstumj tik tāli, ka redzot, ka nekas nemainās cilvēkā, nonakot tik tālu, kāpj pāri robežai ar sāpēm, bet bez ticības vairs atgriezties robežas otrā pusē. Turpretī mums vienmēr būtu pienākums rīkoties otrādi no savas pozīcijas, uzskatīt, ka kāds ir mūsu draugs.

• Tātad - mums nav jāuztver draudzība kā nemainīga matērija, jo paši tādi nespējam būt
  
• - tā ir jāveido - mums no pašiem savas puse. pastavīgi. visu laiku.
•  bez tiesībam Tiesā pieprasīt kāda draudzību, pat ja uzskatam, ka mūsu pusē ir tādi pierādījumi, kā otram sniegtā palīdzība, kopā ziedotais laiks, atmiņas vai kas.

Man būtu iespējams vēl daudz ko pateikt par šo tēmu, ja es nebūtu tik ļoti noguruma iztukšota.Bet par šo tēmu nav vērts spriest vai spriedelēt, vienmēr der paskatīties pašam uz sevi, un ja kkas nav tā, nu tas nozīmē, ka tev rūpīgi ir jāielūkojas sevī, jo mūsu attiecības ar citiem, mūsu saskarsme, citu spēja uzticēties mums tikai liecina par to, kādā stāvoklī mēs paši esam.cilvēki, paziņas un draugi ir dažādas kategorijas, katra savā ziņā Dieva dāvana, katra ļoti daudz ko par mums kā spogulis parāda. Mūsu attiecības ar cilvēkiem apkārtējiem - rāda mūsu  psiholoģisko spēju iejusties, citiem spējas pielāgoties, citiem palīdz atklāt trūkumus, uztrenējamās puses, attiecības ar paziņām - atspoguļo spēju pieņemt, sadarboties, sastrādāties, bet patiešām iekšējo harmoniju dvēselē, cik spēj sakārtots atspoguļo tavas spējas veidot attiecības, ar patiesiem draugiem kurās visvairāk nepieciešama uzticība, paļaušanās, spēja ieklausīties, iedziļināties un dod sirds padomus. īpašības, kas nepieciešamas pilnveidot attiecības ar citiem, lai, reāli ja padomājam, lai veidotu  harmoniskas attiecības pašam ar sevi.
ārviņs tev nepieder, pārmetumi par to kā kāds cilvēks neatbilst taviem draudzības principiem tikai to nogalinās, draudzībā nav jāpakļaujas, tajā ir tikai jāpilveidojas, jāuzticas. Tas ir grūtākais - izprast, saprast un pieņemt to, ka ir jāatveras, citreiz iesākumā, tas ir sarežģīti, jo mēs nekad neesam droši, kā cilvēks to uztvers un vai maz vēlas to dzirdēt, bet tas reizē ir arī pats skaistākais draudzībā. Cilvēks pārkāpj pāri savām robežām, iemācoties izlaist daļu no sevis ārā, mācoties aizvākt drošības dzeloņdrātes un laižot cilvēku savā dzīvē, tas nav viegls treniņs, īpaši rēķinoties, cik reizes mums pastāv risks, ka kāds šīs dzeloņdrātis iemīs iekšā dvēselē, bet draudzību jūt, un ikviens, kas reiz ir aizvācis malā dzeloņdratis, mūrus, parkāpis pāri sienai, lai attaiot durvis tur ielaistu kādu, negaidot no viņa neko pretī, redz, ka otram tas rūp, tad vinš redz, ka caur atklāšanos viņš kā caur durvīm spēj ienākt tavā pasaulā, tur kopā iedzert ar tevi dvēseles tēju. Dzirdot uzticēšanās stāstu, kas ir mūsu pārdzīvojumi, bailes, sāpes, sapņi un sagrautās ilūzijas, cilvēks to pieņem ar pazemību un pateicību, kā apliecinājumu, ka viņs ir cienīgs tavas uzticības, ka viņs ir novērtēts, lai drīkstetu iekāpt tavā pasaulē, un šādam cilvēkam rūp mūsu pasaule, dārzs aiz mūra, tikai tad, kad mēs viņu tur esam ielaiduši viņš var palīdzēt to izravēt, aplaistīt, uzlabot, sniedzot bagātības no sava pieredzes dārza Kamēr mēs šo cilvēku tur neesam ielaiduši viņam nav tadas iespējas tur būt, palīdzēt, redzēt nodarītos kaitejums un sniegt mums padomu kā ar noteiktiem kukaiņiem cīnīties. Uzticēšanas ir abpusējas durvis, tikai laižot kādu iekšā savā pasaulē, viņš mums atvērs savu, un kopā būs iespēja izveidot savus dārzus skaistākus.
Mūsu dzīvē var ienākt kāds civleks, kurš izdaiļo visu mūsu dārzu,  kurš pat varbūt ar mums kopā iestāda kādu puķi, krūmu vai koku, bet uzticams dārznieks blakus sētā, kurš pats mācās audzējot, cīnās savā dzīvē, dārzā, izaug, tāpat dzīves laikā vienmēr noderēs, lai mačītu mūs kā ar parādījusiem dvēseles grauzējiem cīnīties, kā pārmetumiem lamatas izlikt, palīdzēs ar padomu, vai, ja kādreiz būs enpieciešams būs tur aŗī, lai nāktu talkā izravēt no nezālēm.
Bet tā ir sadarbība.
Atceries, lai iegūtu īpašu draugu, tev no sākuma pašam par tādu jākļūst.
Un ko tur padarīt ar to, ka parasti gaidām no otra pirmos gājienus. Ir jāmācās un jākāpj sev pāri, tas ir jebkuru attiecību pamatā.
Divvirzienu sadarbība, tu nevari gaidīt no otra, lai tas kļūst apr manu draugu, nelaižot viņu pa durvīm, un tu nevari sagaidīt neko, jo viss ko spēj ir tikai staigāt pa durvīm vienā maršutā, ja viss ko esi spējīgs runāt ir tikai otra dzīve, kurš viņs tevi ielaidis, aizslēdzot savējo, vai vēl sliktāk, ja viss ko spēj ir dzīvot tikai savā pasaulē, ja paskaties, ka viss ko esi spējīgs runāt ir tavas problēmas, ja satiekoties otrs cilvēks kārtējo reizi dzirdēs tavu dzīvi, viņs saprot, ka tā nav nekāda pārkāpšana pāri sev, lai ielaistu viņu savā pasaulē, bet savu emociju izlikšana, neintresējoties par otru, tad iespējasm druags to pieļaus kādu laiku vai ilgās, bet tas ir kā nomesti akmeņi zemē, kopējā attiecību dārzā, katrā šādā satikšanās reizē, un nav tad ko brīnīties, ka cilvēks sevi sak nocietināt ar akmeņu segumu un ka noasfaltētā dārzā skaistas puķes nesagaidīsi. tad tikai veinā brīdī varbūt pamanīsi, ka cilvēks, pat ja viņam atcerēsies kko pajautat par viņa dzīvi, vairs īsti nespēs vairs būt spējīgs tev atbildēt.

Tāpēc laikam sarežģītas draudzības vienmēr šķitušas vērtīgas, tas prasa kaut ko no tevis, lai tu spētu uzticēties, bet ar draudžību ir tāpat kā ar citām ticības lietam un mīlestību, jo vairāk būsi gatavs dot, jo vairāk saņemsi pretī...

dirsaini, kad dators izslēdzas un izdzēš visu garo tekstu ar pārdomam par draudzību.

sūdīgi man?

[URL=http://paulocoelhoblog.com/the-wounded-by-love-agreement/]The Wounded by Love Agreement[/URL]

izrādās, ka esmu drausmīgs cilvēks un vispār šausmas, pamanīju, ak manī var izraisīt kkādas sliktas emocijas (īsti nedifinējamas ), kad redzu laimīgu cilvēku, laimīgāš sejas super-superīgā pasākumiņā. cik visi forši mcā. teorētiski tas skaitas skaudība vai kā? kāpēc musm nepatīk laimīgi ( citi) cilvēki? un cik muļķīgas liekas šīs emocijas, kad apzinies, ka pats tik tikko kādam rasktīji, cik ģeniāli izdevuseis diena Tev bija ^_^ un tā tiešām bija.

Disco Gustavs un sasodīti skaista riteņlietu kārtošanās.

22km - 1h un 8min

spēlējām pokeru, kamēr izkritušie fonā sāka skatīties gladiatoru.
un atcerējos dziesmu.

Enigma - Return to Innocence

laikam viena no skaistākajām ko zinu, viens no superīgakajiem video.

Cibas Dievs, dod man iespēju tikt pie riteņa, diez vai es atteicos no Spānijas, lai beigās nekur netiktu!

jo kā man teici:

"Esmu pārliecināts, ka šodien mēs katrs veidojam svu likteni, ka uzdevums, kas mums veicams, nesniedzas pāri mūsu iespēju robežām, ka sāpes un pieliktās pūles ir paciešamas. Tik ilgi, kamēr saglabāsim ticību tam, ko darām, un neapslāpējamu vēlmi uzvarēt, uzvara būs mūsu rokās."

Visā visumā ļoti mīlīgi, sākot ar frāzēm "nu jā, viņa arī teica, kad pastāštīju par tavu plānu ka tas ir dīvaini" .. vai ar pierastajām frāzēm "nu jā, viņa jau teica, ka tu esi kkāda tāda, ka nekad nevar saprast, ko tu runā", vai arī jaukajām frāzēm "sejā" par to "kas ar Tevi ir, kopš tev ir astoņpadsmit vien aliņi galvā"

nu ziniet ko, tas varbūt būtu normāli, ja tie būtu mani vecāki, kas man kko pārmet, bet nu, paldies, jūs tā neesat.

Cilvēks nav atkritumu tvertne, lai viņš varētu atļauties to,ka viņā sabirst visas cilvēku rīcību sekas, visi viedokļi un sagrauzumi par to kā skaties un redzi, cik ļoti cilvēki mainās, cik sasodīti uzspēlēti uzvedās un kā apkārtējo sejās tad viņiem zūd vērtība, kamēr viņi paši jūtās kalna virsotnē.

tā visa ir galīgi par daudz, īpaši vēl jūsu visi viedokļi, tiešām izčakarētas sajūtas par ceļojumu, bet savā ziņā papildus motivacija doties prom.

visā visumā šodien vajag vannas ārstniecību (arī dēļ vakardienas trakā darba tempa [ar 8h ilgu periodu skanošu tikai vienu dziesmu "Right Now" - enerģijas lādiņam nais] un plusā vakarā sačakarētām roku saitēm)