| es arī baigi pārdzīvoju par mūsu kaķi, aprokot raudāju balsī. viņu gan atradām uzreiz nākamajā dienā pēc pazudušās nakts – turpat netālu ceļa malā. vismaz izpalika ilgstoša neziņa un liekas cerības. bet atradām viņu ceļa malas uzkalniņā, tā ka vai nu pats tur bija uzrāpies pēc sitiena, vai nu uzmests ar triecienu. bet bija arī redzamas tādas kā mašīnas pēdas tajā uzkalniņā, kas pieļāva arī variantu, ka kāds speciāli braucis virsū. un no šīs domas man griezās iekšas. tomēr sakritību vai kā rezultātā komplektā ar tām domām nāca arī slikti jauši, nejauši atgadījumi, kas lika man saņemties un neļaut sev domāt par slikto scenāriju. un tā ir labāk, nedrīkst sevi mocīt, ļaut grimt tumšajā. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}