Redzēju skuka sapnī. Mēs sēdējām un pļāpājām uz tāda kā melna rakstāmgalda, kurš noslēpumainā kārtā cēlās arvien augstāk un augstāk - līdz griestiem un, man škiet, ka arī vēl tālāk. Viens pēc otra pamazām visi nolēca no tā nost, tikai skuka turpināja lidot. Brīdī, kad rakstāmgalds jau bija pacēlies pamatīgi augstu un bija skaidrs, ka to tā nolēkt vairs nav iespējams, es izbijies jautāju: "Bet kā skuka tiks lejā?" Uz ko saņēmu atbildi: "Neuztraucies, viņa taču ir skuka!