man tāpat, sākot ar sesto teikumu no apakšas. bieži attopos smejoties, jo viss šķiet vien tāds pusjoks un puspatiesība. kad to ietērpj vārdos, izklausās it kā jumts būtu aizbraucis, bet sajūta ir daudz gaisīgāka un netveramāka nekā izklausās vārdos. varbūt tas man kaut kāds aizsargmehānisms, kas ļauj izturēt būšanu prom. un vēl, es ar sevi sarunājos vismaz trīs valodu mudžeklī (visbiežāk, latviešu+spāņu+japāņu)