Šo es ļoti labi saprotu - ai kā nevaru ciest pabeigt tās partijas, izspēlēt visus to smagos nobeigumus un formāli mīņāties uz priekšu atpakaļ, lai gan jau sen skaidrs, ka abiem palikušas knapi pāris figūras un iet vispār nav kur... tad jau es labāk sāku visu no sākuma vai pārtraucu partiju pusē, labi, lai esmu zaudētājs, bet kam šīs sazarotās galotnes un bezzobainais neizšķirts... nā, labāk es sāku visu no vidus...

jo patiesībā mani garlaiko un pat biedē arī partiju sākumi, banālā taustīšanās ar bandiniekiem, visi šie iepriekš paredzamie e2-24, man labāk patīk spēle tajā brīdī, kad visas figūras ir izkustējušās no savām vietām, bet vēl neviena nav kritusi... pilns laukums dzīvu un noslēpumainu iespēju... kāds teiks, ka tas ilgst tikai īsu brīdi... bet tas jau atkarīgs no tā, kā spēlē... pareizāk sakot, no tā, ko grib ar šo spēli sasniegt... pateikt...

(Reply to this) (Thread)

Cik spēlētāju tik stratēģiju.

Reizēm mazs uzmanības zudums nes sev līdz daudz kritušu kauliņu. Un tad galotni labi izspēlēt ir neprātā grūti.
Tā ir.

Es pat piekrītu Tev par to, ka spēlei ir jābūt jau kaut kādā dinamikā.

Nja...

(Reply to this) (Parent)