| |
[1. Aug 2005|12:07] |
| [ | skaņas avarējot |
| | smagnējs | ] |
Es zināju, ka man nepatīk. Un arī nepatiks. Arī ja viens pats neesi ceļa gājējs, tad nerauj otru aiz rokas atpakaļ.
Šodien totiesiņ apstaigātas apmēram 150 mašīnas. Un neko, neko jaunu neieraudzīju.
Tā viš i, tā tā dzīve paiet. |
|
|
| Edz` kā |
[1. Aug 2005|12:12] |
| [ | skaņas avarējot |
| | Man nevajag, nekā, nekā no jums - V.Atāls | ] |
salātus es šobrīd ēdu
daru to ar vizītkarti
jo slinkums pakaļ iet
tai lielai dakšiņai. |
|
|
| Hrrrrrrr |
[1. Aug 2005|17:36] |
| [ | skaņas avarējot |
| | beidzot pa īstam nikns. | ] |
| [ | skaņas avarējot |
| | Damien Rice - Cold water | ] |
Ir divi veidi kā noskaidrot to, kas iekšā pašam notiek. Viens ir domāt, izsvērt, apsvērt, pieņemt un rīkoties, otrs ir sagaidīt kamēr mirstamais laiks ir klāt un tad tev kā ar bomi pa galvu - "Redz kā! šitā bij jādara!"
Bet pie otrā varianta ir parasti par vēlu kaut ko mainīt. |
|
|
| |
[1. Aug 2005|23:10] |
| [ | skaņas avarējot |
| | closed | ] |
| [ | skaņas avarējot |
| | Pogues - I'm A Man You Don't Meet Every Day | ] |
Sasteigta ikdiena noved pie pāragras pensijas. Vai zārciņa. Tiesa, ne vairs tajā vecumā, kad vēl glabātu baltā zārciņā un uz kapakmeņa būtu pamanāmas eņģelīšu aprises.
Sasteigtas attiecību veidošanas māksla piemīt daudziem. Pats esmu kāpis uz grābekļa pirms nokāpis no kapļa.
Kaut ko jau iemācās. To, ka vismaz 10 min jāpagaida pirms kāpj uz kaut kā cita. Iemācījos to, ka jāprot runāt, jāprot smieties. Jāprot celties un iet, ja pienācis laiks. Tas nāk ar laiku, pieredzi, grābekļiem, skabargām panadzēs.
Tikai neprotu dzīvot tā, lai kādam kaut ko nelāpītu. Dzīvi, ūdensvadu, sirdi, kāju vai roku. Reizi pa reizei arī pārsistu pieri.
Sāpīgi. Atkal un vēlreiz.
Tagad jau kā tāds narkomāns saku - kas mani nenogalina - dara tikai stiprāku.
Nē, nepareizi, tas notrulina uztveri un saasina neuzticēšanos.
Tja. |
|
|