|
1. Aug 2005|23:10 |
Sasteigta ikdiena noved pie pāragras pensijas. Vai zārciņa. Tiesa, ne vairs tajā vecumā, kad vēl glabātu baltā zārciņā un uz kapakmeņa būtu pamanāmas eņģelīšu aprises.
Sasteigtas attiecību veidošanas māksla piemīt daudziem. Pats esmu kāpis uz grābekļa pirms nokāpis no kapļa.
Kaut ko jau iemācās. To, ka vismaz 10 min jāpagaida pirms kāpj uz kaut kā cita. Iemācījos to, ka jāprot runāt, jāprot smieties. Jāprot celties un iet, ja pienācis laiks. Tas nāk ar laiku, pieredzi, grābekļiem, skabargām panadzēs.
Tikai neprotu dzīvot tā, lai kādam kaut ko nelāpītu. Dzīvi, ūdensvadu, sirdi, kāju vai roku. Reizi pa reizei arī pārsistu pieri.
Sāpīgi. Atkal un vēlreiz.
Tagad jau kā tāds narkomāns saku - kas mani nenogalina - dara tikai stiprāku.
Nē, nepareizi, tas notrulina uztveri un saasina neuzticēšanos.
Tja. |
|