| Nu par tām škrobītēm. |
[28. Jun 2004|09:26] |
| [ | skaņas avarējot |
| | mierīgs | ] |
| [ | skaņas avarējot |
| | Zemfira - Shkaljat Datchiki | ] |
No Liepenes līdz Mazirbei. Ar kājām ejot, gar jūru stiegot smiltīs, gar smiltīm jūrā bradājot. Līdz Jaunupei un redzēt vēja koku uz kura sēdēts, redzēt Sibillas vietu, redzēt laivu, līdz Lūžņai, meklētākiem nerādīt Ovišbāku, līdz Miķeļbākai iet un domāt. Garām Miķeļtornim un saprast Izejamās Domas. Domas, kuras var tikai izstaigāt un izkājot. Laikam sanāk, tak rūgtums paliek. Pavisam nedaudz vēl. Ar saules pieskārieniem, diezgan stipriem, drīzāk spērieniem, saprotami dzēlīgiem. Var rūgtumu izdedzināt.
Pīpēt pīpi pie ugunskura naktī, lai odiem ir ko pasmaržot. Padiskutēt un pajautrot. Uzsist voleju un pavārtīties smiltīs.
To visu vajag.
Tagad Jūras sāļš un saules sarkans, smilšu sašķiebtām pēdām, visa dotu sagurumu, pāris butēm un bezalkoholisko alu. Varu te pasēdēt. |
|
|
| Let`s make love - not war! |
[28. Jun 2004|14:53] |
| [ | skaņas avarējot |
| | let`s kill? Yeah, we will! | ] |
| [ | skaņas avarējot |
| | Leningrad - Mne bi v nebo | ] |
Pieņemot iespēju, ka esmu krietni vien abrazīvs pēdējo 4 stundu laikā, vajadzētu apdomāties.
Apdomājos.
Paliku vēl abrazīvāks, piebēru nelielu devu skepses.
Parādījās aukstasinība. Asinis aukstas, āda karsta, piedomāju par ielēkšanu ūdenī, nopeldēšanos un bravūras pilnu kūleņošanu.
Aiz tās varētu noslēpt saulē apsvilušo ādu.
Ko tādu, riebīgu, lai izdara? Moš apēst butītes? |
|
|
| Rītdien. |
[28. Jun 2004|17:58] |
| [ | skaņas avarējot |
| | saguris. | ] |
| [ | skaņas avarējot |
| | Leningrad - Mne bi v nebo | ] |
Darbs = Būs Ok.
Haltūra = ceru, ka būs OK.
Attieksme = ceru, ka būšu mierīgs.
------------------------------------------------------
Laikam šis tas, ir kļuvis par daudz.
Nedaudz sabijos no sevis. |
|
|
| Par to sāpošo vietu. |
[28. Jun 2004|22:54] |
| [ | skaņas avarējot |
| | citāds. | ] |
| [ | skaņas avarējot |
| | Zemfira - Gorod | ] |
Iedomājamies, ka garu ceļa gabalu ejam pa jūras malu, viena kāja tuvāk ūdenim, otra nedaudz augstāk. Pēc kāda laika sāk sāpēt viena kāja. Tā, ka pie zemes nevar nolikt. Bet ir jāiet vēl. Un aizejot līdz kādam mērķa punktam sabrūc un atpūtini kājas. Un tad celies un atkal ej. Ar katru reizi ceļš, ko vari noiet paliek arvien īsāks. Tad pēķšņi vairs nevari paiet vairs ne soli, un līdz nākamajam punktam ir palicis vairs nieka trešdaļkilometrs.
Dažiem otra elpa atverās, citam nē.
( . ) |
|
|