| Par to sāpošo vietu. |
28. Jun 2004|22:54 |
Iedomājamies, ka garu ceļa gabalu ejam pa jūras malu, viena kāja tuvāk ūdenim, otra nedaudz augstāk. Pēc kāda laika sāk sāpēt viena kāja. Tā, ka pie zemes nevar nolikt. Bet ir jāiet vēl. Un aizejot līdz kādam mērķa punktam sabrūc un atpūtini kājas. Un tad celies un atkal ej. Ar katru reizi ceļš, ko vari noiet paliek arvien īsāks. Tad pēķšņi vairs nevari paiet vairs ne soli, un līdz nākamajam punktam ir palicis vairs nieka trešdaļkilometrs.
Dažiem otra elpa atverās, citam nē.
Tad, kad neesi nogājis līdz galam, vairs nespēj neko teikt un mainīt. Sāc meklēt vainu apavos, plikajās pēdās, karstajās smiltīs, nepareizajā krasta leņķī, visur. Bet neviens taču Tev nelika iet. Gāji jau pats. Un tad vai nu celies vai paliec guļot un laizi vātis. Sagurumam nav nozīmes.
Un ja ejot esi daudz domājis un licis kopā puzles gabaliņus, tad esi aizmirsis par sevi. Sevi vairs neesi cienījis un mīlējis tā, kā pieklātos.
Kājas pēdas liekušās nepareizā leņķī pret to krastu. Vai arī krasts pret kājām.
Salieku pirkstus pret stiklu, pieskaros rokas atspulgam, saderu ar sevu mieru.
Apmēram tā.
Kam vajadzīgs ir vakars bojāts
Ja mana rīta nav nekur
Es skumjas aizskumdinu projām
Ar smiekliem atsmieklojos šurp
Un dzirdi tu kā caur vēju
Vēl vējīgāki vēji pūš
Tad uzmini kā sacerējis
Par nopūtu šis smieklus mūžs
Tā ir aizgājis mans mūžs |
|