| Nu par tām škrobītēm. |
28. Jun 2004|09:26 |
No Liepenes līdz Mazirbei. Ar kājām ejot, gar jūru stiegot smiltīs, gar smiltīm jūrā bradājot. Līdz Jaunupei un redzēt vēja koku uz kura sēdēts, redzēt Sibillas vietu, redzēt laivu, līdz Lūžņai, meklētākiem nerādīt Ovišbāku, līdz Miķeļbākai iet un domāt. Garām Miķeļtornim un saprast Izejamās Domas. Domas, kuras var tikai izstaigāt un izkājot. Laikam sanāk, tak rūgtums paliek. Pavisam nedaudz vēl. Ar saules pieskārieniem, diezgan stipriem, drīzāk spērieniem, saprotami dzēlīgiem. Var rūgtumu izdedzināt.
Pīpēt pīpi pie ugunskura naktī, lai odiem ir ko pasmaržot. Padiskutēt un pajautrot. Uzsist voleju un pavārtīties smiltīs.
To visu vajag.
Tagad Jūras sāļš un saules sarkans, smilšu sašķiebtām pēdām, visa dotu sagurumu, pāris butēm un bezalkoholisko alu. Varu te pasēdēt. |
|