Es jau censhos nemazaam nedomaat, ka vecmammas vairs nav. Vislaik aizmirstaas: uz laukiem braucot, peerku kvieshu alu un marineetas siljkjes un, galdu klaajot, allazhinj uzlieku vienu lieku shkjiivi.
Sasodiits, kaapeec man shito pukstu vajadzeeja lasiit:(

(Reply to this) (Thread)

Pati sevi saraudināji. Priecājies, ka vari raudāt. Tas ir tikai labi. Tātad sirds ir un ir tajā arī kaut kas iekšā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man nepatiik, ja es raudu. Negribu buut vaaja vai kaut kaadaa veidaa ievainojama.:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es šausmīgi sapriecājos tad, kad sanāca raudāt. Un tā nav vājuma pazīme. Pat ne večiem. Un puišiem un sīkajiem zēniem. Ar nosacījumu, ka asaras no sirds nāk.
Un ievainojama Tu esi. Pati atklājies un tad tagad baidies par ievainojamību?
:)
Liecies baļļā! :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kad viens dzheks raudaaja pazaudeejis mobilo - tas bija nozheelojami... Kad mans braalis vecmammas beerees raudaaja - tas bija savaadaak.
Un es visbiezhaak raudu tikai 2 iemeslu deelj: no baileem vai bezspeeciibas...

Bet vispaar - shvaks bokseris laikam esmu: atklaajos.:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Raudāt no bailēm.. nez vai pareizākais. Bet arī tā sanāk.
No bailēm zaudēt to, kas zūd un ir svarīgs. Bet je jau par telefoniem.
Bezspēcība. Nevienam jau neesot uzlikts vairāk, kā jamais spēj iedot un saņēmējs nest. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bezspeeciiba: to es domaaju taa - kad redzi, ka viss juuk un bruuk, ka kaadam ir slikti, bet Tu neko nevari dariit, lai glaabtu vai paliidzeetu...:)

(Reply to this) (Parent)