Tu stipri vienkāršo statistiku ar tiem 1368 bērniem. Ļoti liela daļa no viņiem ir ar smagām diagnozēm, tostarp psihiskām, turklāt bērnunamā pavadītais laiks uzliek psihei smagu zīmogu, jo ilgāks, jo smagāku, ne velti zīdaiņus adoptētāji izķer pirmos. Ne visi vecāki ir gatavi daudzus gadus vadāt pie ārstiem un rehabilitēt nopietni slimu bērnu/pusaudzi, lai, viņam pieaugot, saprastu, ka dzīve bērnu namā ir viņu atsaldējusi tiktāl, ka viņš nav spējīgs pieķerties saviem audžuvecākiem, zog, duras un par kriminālpārkāpumiem ir jāatbild adoptētājiem. Ir daudz veiksmes stāstu, arī es esmu 100% par adopciju un ceru, ka reiz dzīvē varēšu izmantot šo iespēju, taču medaļai diemžēl ir arī otra puse, ar kuru ne visi ir gatavi rēķināties.

(Reply to this) (Thread)

Es citēju, un nevis vienkāršoju. Un jā, bērniem var būt visādas problēmas, visdažādākās, tomēr ja padomāsi par vidējo vecumu, kuri vēlas tikt pie bērna, tad tas ir nedaudz virs "drošā" atražošanās vecuma, kurā risks kļūst lielāks dabūt bērnu ar kādām vajadzībām, īpašākām vai ne tik. Tā ka neko es nevienkāršoju. Es tikai meklēju saprātīgus risinājumus tur, kur mēģina radīt problēmu.
Un humāni jau tas šķiet (nemaz), ka radīt pašam savu, veselu vai ne, ir skaisti. Tomēr tie bērneļi, kuri sēž bērnu namos un neredz nevienu, kam īsti pieķerties ir... ir skaistāk?

(Reply to this) (Parent)