Katolicisms cilvēku prātos parasti saistās ar bardzību, ar Dieva sodu, kas smagi piemeklē grēciniekus. Mana pieredze ar Tēvu Mārtinu liecināja ko citu. Viņš bija ļoti laipns. Viņš mani pacienāja ar tēju un cepumiem no servīzes, kas tinkšķēja un grabēja no katra pieskāriena; viņš izturējās pret mani kā pret pieaugušo un stāstīja man stāstu. Vai arī, tā kā kristiešiem tik ļoti patīk lielie burti, - Stāstu.

Un kas tas bija par stāstu! Mana pirmā reakcija bija neticība. Ko? Cilvēki grēko, bet par viņu grēkiem jāmaksā Dieva Dēlam? Mēģināju iedomāties, kā mans tēvs man saka: „Pisīn, šodien lauva ielavījās lamu aplokā un divas nogalināja. Vakar kāds cits lauva nogalināja melnu buciņu. Pagājušā nedēļā tie divatā apēda kamieli. Bet vēl pirms tam par upuri krita krāšņie Āzijas stārķi un pelēkie gārņi. Un kurš var droši apgalvot, ka arī mūsu zelta aguta nāvē nav vainojami lauvas? Stāvoklis kļuvis nepieciešams. Kaut kas ir jādara. Esmu izlēmis, ka vienīgais veids, kā lauvas savus grēkus var izpirkt, ir dot tevi viņiem saplosīšanai.”

„Jā, tēvs, tā būtu pareiza un loģiska rīcība. Pagaidi vēl mirklīti, kamēr nomazgāšos.”

„Aleluja, mans dēls.”

„Aleluja, tēvs.”

Kas par dīvainu, pārdabisku stāstu! Kāda savāda psiholoģija!