Bāc, man vienīgajai tas liekas mazliet nu. Ka tā darīt nevar? Tā ir atbildība un pastaigas katru dienu uz nākamajiem 10-15 gadiem. Suns ir arī jātrenē. Un bērni var būt sajūsmā, bet ne jau bērni būs saimnieki.

Piedod, es redzu, ka visi apsveic u.tml., bet man vienmēr ir licies, ka suni dāvināt, par to čotka nevienojoties, ir nu. Labi, es nelietošu smagus vārdus. Bet ka sekas var būt ļoti bēdīgas. Un ka suns nav prece.

Lai veicas un ir piepildījums!

(Reply to this) (Thread)

Anonīmiķīt, es saprotu, ka no mana vīra puses tas ir "mazliet nu".
Bet - suns kā prece? srsly? Tev liekas, ka es esmu Tāds cilvēks?
Un es nezinu, no no kurienes tu izrāvi, ka man nav ne jausmas par atbildību, treniņiem utt.
In fact, esam jau izvēlējušies kinologu, pirmā konsultācija bijusi, darbs JAU ir uzsākts ar plašu socializāciju utt.
phe.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu paga, vīrs aizgāja uz patversmi un atveda suni?

Nē, viss forši, es priecājos līdzi. Vienkārši, ja man uzdāvinātu suni, kuru es neesmu pati pirms tam redzējusi un izvēlējusies (raksturu, uzvedību u.tml.), es būtu ļoti ļoti dusmīga (bet tas ir, ņemot manu privāto pieredzi ar suņu turēšanu – kopš pēdējā gadījumā es ĻOTI nopietni attiecos pret suņa rakstura rūpīgu izvērtēšanu, pirms viņu padarīt par savējo).

Prieks, ka neesat tas gadījums un ka dāvana bija gribēta un gaidīta. Veiksmi!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

izvēlējās audzētāju šķirnei, kuru bijām apsprieduši, un izvēlējās arī suni.
kinologs novērtēja, ka audzētājs labi darbu izdarījis - suns brīnišķīgs, stabils, raksturs nosvērts.
un gudrs, attiecīgi jāgatavojas ka gribēs kāpt uz galvas.

(Reply to this) (Parent)