Agrāk man likās, ka es varu ar jebkuru saprasties un svešiem vienmēr patīku (kamēr neiepazīst tuvāk ar visām izrietošām sekām), bet līdz ar papildu gadiem un kilogramiem kaut kā arvien mazāka ir tā pārliecība par sevi, jo sevišķi tāpēc, ka īsi pēc ievākšanās šai miestā pirmoreiz mūžā piedzīvoju, ka drusku vecākai un vēl drusku apaļākai sievietei uzreiz izraisīju klaju nepatiku, ko viņa man demonstrēja ar ignorēšanu. Ignorēšanu var viegli ignorēt, tikai ne tais gadījumos, ja tevi ignorē vienīgā veikala vienīgā pārdevēja. :D Bet pamazām viņa kaut kā ir iemācījusies apspiest to savu atklāto nepatiku pret mani un pēc četriem gadiem pat spēj mani sveicināt un neignorēt, lai gan es ar savu nemaldīgo, ekstrasensorisko maņu jūtu, ka joprojām viņai riebjos. :DDD

(Reply to this)