|
|
|
Septembris 11., 2020
17:23 - čīsktu
Vēl nav pagājušas divas septembra nedēļas, man vispār ir sajūta, ka es neko nevaru paspēt. Vīrs uz sl.lapas, dzīvo pa mājām (viņam pašās augusta beigās uztaisīja plaukstai operāciju - no big deal really, bet nu labā plaukstas lietošana ir ierobežota - it kā ar mašīnu brauc, bet traukus gan nemazgā).
Nopietni, visu dienu kaut ko steidzu - bērnus piecelt, brokastis bērniem, vīrs ved vienu bērnu uz dārziņu, es - otru. Tad mums ar vīru brokastis, tad mesties darbos, knapi ko iesāc (4h), jau jātaisa pusdienas, jāmazgā trauki, vienam bērnam pakaļ, otram. Paēdināt bērnus, jau atkal trauku kaudze (šajās mājās ļoti trūkst trauķenes, šņuk). Tad vēl pāris stundas pastrādāt, kamēr bērni savā vaļā, tad kāds nieks vakariņās, un še tev - vakars klāt! Un vēl nemaz nav sākušies pulciņi! Aaaaa, un peldēšana (peldēšana vien noņem no mana darba laika (vai miega) vismaz 5h nedēļā)!
Mans pirmklasnieks šonedēļ dabūja pirmās iesnas. Gan jau uz stresa pamata, bet varbūt tas saistīts ar to, ka viņš tomēr ir sīks knariņš, kas nemāk pieņemt smart decisions par to, kā (piemēram) jāģērbjas sportā. Ja es viņam sportam iepakoju garo sporta tērpu, bet atnākot mājās saņurcīts ir tikai krekls un bikses, bet jaka tikpat glauni salocīta kā tad, kad es viņu tai maisā ieliku - nu tad man ir skaidrs, ka šis sportā +12 grādos dieba t-kreklā (un nemaz nešaubos, pats pilnīgi par to sajūsmā). Nu un ko - dēļ tām iesnām viņš, protams, tagad dzīvo pa māju - ar visām no tā izrietošajām sekām. Arghh! Vienīgā laime, ka mūsu ģ.ā. neliek taisīt covid testu pie katrām iesnām.
Man taču ir elllastīgs darba laiks, es pati sev priekšniece, bet kā lai atrod tās 8h dienā, lai mierīgi pastrādātu? Nav ne jausmas.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |